Rīgas Laika janvāra numurā lasāma intervija ar fiziķi Stīvenu Veinbergu. Apcerot patiešām svarīgo un īslaicīgi uzmanību piesaistošo, Veinbergs min jauku salīdzinājumu: skaidrs, ka basketbola mača skatītājus priecē t. s. karsējmeiteņu uzstāšanās, tomēr fani diez vai būtu apmierināti, ja laukumā paši sportisti vispār neiznāktu - būtu vien sievišķu jaukumu demonstrēšana.
Pēdējo mēnešu diskusijās par masu mediju Latvijā neatkarību veidojas līdzīga aina: ar cunfti saistītajiem (baidos, ka tikai viņiem...), protams, ir kairinoši pārspriest, kurš no kolēģiem kurp devies darba meklējumos, kas notiek mediju vadībā utt. Tomēr šīs tēmas, atvainojiet, ir karsējmeitenes. Nē, laikam jau pat uz to «neizvelk», un pareizāk būtu salīdzināt ar tiem jokainajiem zvēru un multeņu pasaules tēliem, kuri laukumā skraidelē, sit ķepas un tamlīdzīgi izdarās. Tiek komentēta nevis spēle, bet tas, kā izskatās Mikipele, turklāt burvīgi, kā par preses brīvību nereti izsakās ļaudis, kuri pamanījušies būt kompartijas biedri - īstenie eksperti kompromisu nepieļaujamības jautājumos. Savukārt paši sportisti nevis sacenšas, bet, sasēduši pulciņā, mēģina viens otram pierādīt savu uzticību Pjēra de Kubertēna idejām.
Šķiet, visas šīs aizraujošās nodarbes ir pastūmušas malā vairākus apburtos lokus, kuros mediji patiešām ir nonākuši. Pirmais. Laba žurnālistika maksā dārgi. Vai patērētājs Latvijā to var un grib atļauties? Bieži dzirdēta atbilde: ja «prece» būtu tiešām laba, varētu arī maksāt. Bet par to, ko jūs, mediji, ražojat, lielāku cenu nav vērts maksāt. Vispirms radiet atbilstošu produktu, tad balsosim ar savu maciņu. Te savukārt mediji labākajās tradīcijās izvirza piedāvājumu: «nauda tagad, krēsli - vakarā». Un tā mēs ejam pa riņķi. Otrais. Nav nekas metafiziski slikts, ja privātajam medija īpašniekam ir savi politiskie uzskati, kurus viņš aizstāv un virza caur viņam piederošo mediju. Jo tad tā ir žurnālista problēma: ja viņš īpašnieka priekšstatiem nepiekrīt, nav spiesta lieta mocīties. Problēma ir tā, ka Latvijā īpašnieku politiskā pārliecība ir sliktā nozīmē fantastiski izplūdusi: lielākoties ideoloģijas vietā ir konkrētā brīža situācijas intereses, turklāt ar uzsvaru, «pret» ko cienījamais personāžs tobrīd ir - partiju x, amatpersonu y, biznesa projektu z utt. Ja cilvēks ir nopircis biļeti uz stīgu kvarteta koncertu, tad viņš rēķinās ar noteiktu priekšnesumu un attiecīgi jutīsies mazliet aizkaitināts, ja pēc Haidna bez iepriekšēja brīdinājuma sekos balalaikas. Bet tā tas turpināsies, kamēr Latvijā neizveidosies arī citi priekšnosacījumi: partijas ar skaidru programmu un vēlētāji, kuri balso nevis par mazāko ļaunumu, bet par sev saprotamu politiku. Tad veidosies arī auditorija (paplāna, un tomēr) medijiem, kuri savu dienas kārtību veidos: mazāk nolieguma (jo te, starp citu, atšķirties grūti), vairāk savu vērtību (tās patīk - nepatīk jau cits jautājums).
Minētie samezglojumi neatšķetināsies nedz gada, nedz triju laikā. Racionālais pirmā jautājumu loka gadījumā būtu: kādam (vai kādiem) no cunftes jāizveido kvalitatīvs, tematiski precīzi fokusēts (nevis viss par visu) portāls (zemākas izmaksas) un tad uz savas ādas jānotestē, vai kāds par to gatavs maksāt.