Tepat aiz sienas piepeši brīkšķ, krīt kaut kas smags, pēc tam dzirdama dobja šļūkšana - smagums tiek vilkts pa grīdu, tad iestājas klusums. Uz mirkli abi ir sastinguši, Aina parausta plecus un aiziet. Varbūt vajadzētu apraudzīt jauno kaimiņu, domā Aina, vai nav kas nopietns lēcies, taču negribas nevienu sastapt. Dīvainis tikai nesen ievācies. Tas ir Romāns, kurš ceturtā dzīvokļa vienīgajā istabā šobrīd cenšas pie garākās sienas piestiprināt milzīgu tumšzaļu tāfeli. Viņam nebūs vajadzīga nedz bufete, nedz plaukti un mazs galdiņš istabas vidū - izgudrotājam nepieciešama vien iespējami plaša telpa pierakstiem. Tiem jābūt acu priekšā, lai veidojas kopsakarības. Tā viņš nonāks pie saviem lielajiem atklājumiem. Romāns nedomā par kaimiņiem un nekādu palīdzību no viņiem negaida. Viņš darbojas ap savām lietām, un viņam galvā nemitīgi skan: «Es būšu pie tevis, jau šovakar būšu kopā ar tevi, jau šovakar pat.» Romānam gan nav neviena, pie kā doties nedz šajā, nedz kādā citā vakarā, bet neba jau ļaudīm galvā mēdz dunēt tikai un vienīgi tādi vārdi, kas tūlīt pat var piepildīties. Bet stāvu zemāk, trešajā dzīvoklī, ir vēl kāds, kam šobrīd dun galvā.
- Vasilija salā, sestajā līnijā, - murmina Regīna un tukšu skatienu raugās baltajā podiņu krāsns sānā. Pelēka grāmata atvērta guļ klēpī, maza roka glāsta lappuses. Rādītāja nags nogriezts īsāks par pārējiem. Viņu iztrūcina tas pats troksnis - krīt Romāna varenā tāfele. Kopš kāzām Regīna aizvien vēl aizrautīgi lasa. Grāmatas krājas viņas plaukta pusē, klusumā vienmēr labi dzirdamas plāno stiklu trīsas. Stikls apklust - tramvajs ir apstājies. Pēc minūtes viņi būs klāt. Vispirms istabā vajadzētu ieskriet jaunākajam dēlam Mihailam un atstāstīt filmu, tad nāktu Valērijs ar Mārtiņu, un tad visi pie galda. Regīna iziet priekšnamā, jau dzirdami vīra soļi, taču nav Mihaila - tēvs ar vecāko dēlu nāk divi vien.
- Mihs pie Annas. Pirms filmas zem krēsla atrada nozīmīti ar šito, nu, tāds zvērs ar garu snuķi un bruņām. - Valērijs Vešņakovs apmierināts krāmē krējumu uz kartupeļiem.
- Ar bruņnesi. - Tikko apsēdies pie galda, Mārtiņš jau ir paēdis un aizskrien uz savu galu. Pēc mirkļa līdz virtuvei atvibrē nevienmērīga stīgu raustīšana - viņu vecākais dēls ir līdz ausīm savā jaunajā ģitārā.
Visjaunākā Vešņakova - Mihaila - klasesbiedrenes Annas nozīmīšu kolekcijā bruņnesis tobrīd ieņem vietu blakus grizli un melnajam stārķim. Viņi ir noliekušies pār pelēko pamatni. Šaurajā Annas virtuvē ir silta pustumsa, istabā skaļi skan radio.
- Paldies, tas man būs uz Lieldienām. - Annas pirksti glāsta jaunumu. Mihails ir lepns un laimīgs.
Mūžīgi divās brūnīgās jakās, tumšstrīpainos svārkos un biezzeķēs ģērbusies, pie viņiem ienāk Erna - Annas vecmamma. Viņas šeit dzīvo divatā. Erna apstājas pie galda, atspiežas uz tā ar abām rokām un pūlas atminēties, ko gan īsti, virtuvē nākdama, bija gribējusi. Tā viņai gadās šad un tad, un ko gan varētu gribēt no cilvēka, kurš iegrimis, gandrīz izšķīdis melnbaltu fotokartīšu albumos, garenās konfekšu kārbās ar vecāku, vecvecāku, brālēnu un viņu sievu jubilejām, ekskursijām, kāzu un kristību, un bēru galdiem, retušētām studiju bildēm, kur gludas un dziļi nopietnas to laiku ļaužu sejas sniedz Ernai mieru, ļauj ieelpot.
(Turpinājums 10. maija numurā)