Neapgrūtina ģimeni
Kad ieejam sava veida ēdamzālē, kas ir vienīgā vieta, kur var uzturēties arī pa dienu, ja ārā ir auksts, tajā ir aptuveni 10 sieviešu. Kāda jauna gaišmate, ieraugot, ka mums rokās ir fotoaparāts, uzreiz slēpj seju un ātriem soļiem dodas prom. Arī citas lūdz atļauju iziet. Tās, kuras paliek, lielākoties fotografēties nevēlas, un par sava vārda teikšanu nav pat runas. Apsēžos pie kāda galdiņa, kur sēž jau minētā kundze. Viņa ir nerunīga, bet blakussēdētāja, kuru nosauksim par Zeldu, stāsta, ka te būtībā dzīvo jau trīs gadus.
Ierasti abas sievietes gan te nesēž. Tagad ārā ir auksts, tāpēc palikušas, bet citādi interesantāk ir Dienas centrā Katoļu ielā. Tur ir televizors, dators, bibliotēka. Zeldai blakus tējas krūzei arī šeit ir grāmata, ko viņa raksturo ar vārdiem: «Tīri tā nekas.» Nav arī tā, ka abas sievietes visu laiku pa dienām laiskojušās, taču šajā vecumā darbu atrast nav viegli. Zelda kādreiz bijusi friziere, iegūta arī izglītība, bet tad laiku vairāk vēlējusies veltīt bērniem. Viņai ir divi dēli. Abi jau pieauguši, dzīvo savu dzīvi un strādā celtniecībā. Jautāju, kāpēc tad nedzīvo pie viņiem, bet sieviete nosaka, ka negrib viņus traucēt: «Labāk te, nekā maisīties pa kājām. Pēc tam vēl vainīga justos.» Turklāt bērni nemaz nezina, ka Zelda šobrīd ir patversmē. Sieviete gaida, kad būs naudiņa, tad nopirkšot telefonu un bērniem piezvanīšot.
Patversmē jūtama neseno Ziemassvētku noskaņa. Ēdamzālē stāv izpušķots liels kaktuss - eglītes interpretācija -, un arī gaiteņos ir īpatnējs noformējums - dekorus veidojušas pašas patversmes iemītnieces. Taču, izņemot saldumu paciņas, ko kāds atvedis, un šoreiz tiešām garšīgās vakariņas, svētku dienas pavadītas tāpat kā citas. Arī tagad sievietes īsti nezina, ko atlikušo dienu darīs. Iespējams, turpat sēdēs. Citreiz palīdzīga roka tiek sniegta patversmes personālam, bet brīvību ierobežo noteikumi - ir savas prasības, turklāt tās ik pa laikam mainās. Taču, ja nav kur iet, jāpielāgojas.
Nāk mazāk
Noteikumi ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daļa bezpajumtnieku līdz patversmēm nemaz nenonāk - viņiem vajag savu brīvību, Dienai atzīst patversmes vecākā sociālā darbiniece Santa Ubarste. Cits iemesls - decembra vidū patversme pārcēlusies uz jaunām, izremontētām telpām, tagad atrodas Eiženijas ielā, un te daļa klientu vairs nenāk. Pagājušajā naktī kopumā bijušas 67 sievietes, taču ziemas periodā tas ir ļoti maz. Iespējams, vairs nav izdevīga atrašanās vieta - tālāk no centra, tālāk no Centrāltirgus, kur liela daļa pavada savu ikdienu.
Tomēr situācija ir līdzīga arī citās nakts patversmēs. Kā Dienai norāda Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Lita Brice, janvāra sākumā patversmēs kopumā bija vidēji 696 cilvēki dienā, tas ir par 6% mazāk nekā šajā pašā laikā pērn. Savukārt decembrī dienā tie bija vidēji 639 cilvēki, kas ir par 8,9% mazāk nekā gadu iepriekš.
Apskatot patversmi, darbiniece rāda tukšas telpas, kuras pagaidām stāv aizslēgtas. Citās istabiņās palikušas mantas, sievietēm dodoties ikdienas gaitās. Pie kādas gultas stāv žurnāls Praktiskais Latvietis, citur virs segas saliktas mīkstās rotaļlietas, un var manīt vēl Ziemassvētkos saņemtos saldumus. Ieejam arī tā sauktajā VIP istabā. Tur ir tikai septiņas gultas, no kurām trīs vēl nav aizņemtas. Šeit palikt var tās sievietes, kuras palīdz patversmes darbiniekiem, piemēram, uzkopšanā. Ir arī istaba, kurā parasti atrodas cilvēki alkohola reibumā. Nebūtu godīgi pret citiem iemītniekiem tādus cilvēkus sūtīt pie pārējiem, uzsver S. Ubarste. Visas istabiņas ir tīras. Iekšējās kārtības noteikumos ir prasība katru vakaru ikvienam iziet dezinfekciju. Sieviete gan atzīst, ka dezinfektora darbs ir ļoti smags un nepatīkams, bet par darbinieku trūkumu sūdzēties nevarot.
Jāpiebilst, ka pa nakti aukstajā laikā patversmē uzņem pilnīgi visus, izņemot gadījumus, ja cilvēks ir smagā alkohola reibumā. Arī ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ netiek savās mājās, viņš var nākt šurp.
Atgriežas atpakaļ
Redzētās lietas galvenokārt pieder tiem, kuri patversmē uzturas pastāvīgi, pat gadiem. Kā stāsta sociālā darbiniece, liela daļa ir to, kuri nāk gadu no gada. Šiem cilvēkiem ir motivācija tikt uz kājām, bet lielākoties ir problēmas ar alkoholu. Viņi ļoti labi zina visas rehabilitācijas iespējas, katrreiz, ejot pie sociālā darbinieka, tiek runāts par soļiem, ko darīt, lai mainītu dzīvi, bet ļoti bieži darbiniekiem atbild: «Mani šāda dzīve apmierina.» Neliela daļa rehabilitāciju izmanto, bet atgriežas ierastajā vidē un līdz ar to atkal patversmē. Citiem ir garīga rakstura problēmas, un neviens nedrīkst šos cilvēkus piespiest doties uz sociālās aprūpes iestādi.
Uz bēdīgā fona ir arī daži veiksmes stāsti. Ir cilvēki, kuri patversmē nonākuši no lieliem dzīves augstumiem ar labu izglītību, bet tad te atsperas, atrisina pāris savu problēmu un vairs neatgriežas. S. Ubarste atceras kādu gadījumu, kad uz patversmi ar varu atvesta sieviete, kura lielā salā dzīvojusi mežā teltī. Viņa atkopusies, nokārtojusi dokumentus, saņēmusi pensiju, kas viņai jau piecus gadus pienācās, sadraudzējusies patversmē vēl ar kādu klienti, un tagad jau vairākus gadus viņas kopā īrē savu dzīvesvietu. Šādi, īstenojot sociālās rehabilitācijas plānu, darbinieki mēģina palīdzēt visiem, bet bieži tas neizdodas.
Kad dodamies prom, ieslēdzas ugunsdzēsības trauksme - kāds ir pīpējis.