Simonas dzīvesbiedrs Vilnis uzņēmies patversmes vadītāja pienākumus. Viņš teic: «Mums darba laiks ir pēc formulas divdesmit četri reiz septiņi.» Simona smej: «Es esmu trīs vienā - palīgstrādniece, administratore un sabiedrisko attiecību speciāliste.» 17. jūnijā darbu dunā savu aprūpējamo vidū Simona atzīmēs dzīves apaļu gadskārtu.
Tenisu nespēlē
Simona ir šerpa, tieša, enerģiska, komunikabla. Antidepresantus un tievēšanas zāles viņai nevajag. Par slaidu augumu un možu garastāvokli gādā aprūpējamie četrkājaiņi. Arī par gēnu pārmantojamību šaubīties nenākas - Vilnis ar Simonu izaudzinājuši trīs bērnus Kristapu, Kristīni un Kitiju, kuri jau pieauguši un savu brīvo laiku kopā ar draugiem visbiežāk pavada patversmē, bet drīz te dūšīgi darbosies arī abi Grunduļu mazbērni Roberts un Valters. Simona ir laimīga, jo jau gandrīz trīsdesmit gadu viņai blakus ir Vilnis, cilvēks, kas sievu atbalsta viņas perpetuum mobile skrējienā. Simona ir bagāta. Ļoti bagāta. Protams, ja bagātību nerēķina naudā, komfortablā mājoklī, lepnu zīmolu tērpos, dārgās smaržās un ekskluzīvās somiņās. Simona nespēlē tenisu, nedodas ekskursijās pa Eiropu. Reiz gan atbalstītāji uzdāvināja viņai ceļojumu uz Austriju: «Tas nav priekš manis. Vēl nebiju aizbraukusi, kad jau gribēju atpakaļ!» Viņa ir atradusi savu vietu starp dzīvniekiem, kuri kādā dzīves brīdī kļuvuši nevienam nevajadzīgi.
Jebkurā patversmē mani pārņem žēlums par suņiem un kaķiem, kuri ļoti skumst, bez savām mājām palikuši. Tukuma patversmes daudzie iemītnieki ir apaļi, spīdīgiem sāniem, apkopti, pabaroti, te katram tiek labi vārdi un patiess mīļums. Simona un Vilnis saprot suņu un kaķu dvēselītes. Neprotu uzrakstīt, kā tas notiek, bet suņi klausās, paslavēti priecājas, mīļi sarāti, jūtas vainīgi, sagaidot «papu un mammu», lec «līdz griestiem». Simona saka: «Patversmē naudu neviens nepelna. Pa dienu strādāju Tukuma slimnīcas Bērnu nodaļā par saimniecības māsu. Vilnis tikmēr uz plīts vāra divus lielus barības katlus, sanes ūdeni no akas, veic citus pienākumus. Kad pārnāku, viņš ved pastaigās suņus, es tīru voljērus. Te visu laiku kaut kas jāremontē. Slimie dzīvnieki jāārstē, jābrauc pēc pamestajiem un uz ceļiem notriektajiem, kāds adoptētais jāaizved uz jaunām mājām dažkārt pat otrā Latvijas malā.» Simona palepojas ar dēla Kristapa tikko uzceltajiem diviem voljēriem un cer, ka, sagaidot Atbildības dienā visām divdesmit septiņām patversmēm Latvijas iedzīvotāju saziedoto līdzekļu daļu, vēl pirms ziemas pagūs uzlikt jaunu jumta pārklājumu voljēriem. Grunduļi priecājas par katru ziedoto dēli, brusu, skārda loksni un šīfera gabalu. Ja vien ir no kā, viss vajadzīgais tiek taisīts pašu rokām. Liels atspaids ir ziedotā barība, bet nauda galvenokārt aiziet smagi slimo ārstēšanai. Laimējas, ja izdevumi sakrīt ar ieņēmumiem.
Sašutums vietā
Daudzi par Simonu teiks - viens traks sievišķis, ierakusies suņu mēslos, bet dzīve iet garām! Es saku - apskaudiet viņu! Simonas pirksti kādreiz slīdēja pār klavieru taustiņiem, bet tagad rokas manikīru nepazīst. Tukuma patversmes mājaslapā var iepazīt Simonas literāro talantu - par katru iemītnieku viņa uzraksta tik sirsnīgi, ka gribas dzīvnieku adoptēt uz līdzenas vietas. Mājaslapā pausts arī viņas sašutums par cilvēkiem, kas pamet un nodod savus mīluļus: «Lidostā es redzamā vietā novietotu plakātu - cilvēk, vai aizbraucot esi parūpējies par savu mājdzīvnieku?» Simona saka: «Dzīvnieki nav malka, kuru var krāmēt augstā grēdā, tās ir dzīvas radības, kurām vajag rūpes un mīlestību. Visiem pašlaik ir grūti, bet vajag būt godīgam un pateikt, kā ir, jo mēs nevienam neatsakām. Cik iespējams, palīdzam ar pārtiku un zālēm, ar sterilizāciju. Taču patversme pārvērtusies par bezatbildīgu saimnieku izmestu dzīvnieku novietni, kaut tajā būtu jādzīvo dzīvniekiem, kuru saimnieki miruši vai ar tiem notikusi liela nelaime.»
Katrs patversmē nokļuvušais suns vai kaķis Simonai ir pats mīļākais, pats labākais, pats skaistākais, pats gudrākais dzīvnieks pasaulē! Te dara visu, lai katrs reiz tiktu pie labām mājām, pie pilna punča, pie dzīves bez stresa. Simona zina, ka prieks, ko dzīvnieki dāvā, nav atsverams ne ar kādu pasaules zeltu! Šim varenības metālam Simonas acīs nav nekādas vērtības. Viņas ikdienas apģērbs ir garās bikses un topiņi: «Patversmē kleitā nestaigā, te jāstrādā!» Uz teātri Simona ar Vilni nav braukusi gadiem, jo «patversme ir mans teātris, te viss ir īsts un patiess». Simonai ir daudz draugu, atbalstītāju un palīgu visā Latvijā. Viņa ir pateicīga vetārstiem, it īpaši Ģirtam Drapčem Rīgā un Aleksandram Ozolam Jelgavā, kuri palīdzējuši atgriezties dzīvē pat gluži bezcerīgiem slimiem un savainotiem dzīvniekiem. Viņa pateicīga arī Tukuma pašvaldībai, kura neuzstāj, ka patversmē nonākušie un četrpadsmit dienu laikā jaunās mājās neiekārtotie jāmidzina nost. Simona ar laiku iekārtos katru, bet kādi astoņi opīši un omītes patversmē palikuši mūža maizē, jo jau veci, citiem nevajadzīgi: «Var jau arī iemidzināt, bet, kad padomāju, ka arī es kādreiz būšu veca, un negribēšu taču, lai mani midzina nost!» Tāds vienkāršs mērs - nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!