«Ja pirkums ir liels, piemēram, automašīna, kāda dārga tehnika, vērts noslēgt pirkuma līgumu, kas ļautu vismaz noskaidrot pārdevēja personas datus. Protams, būtu gudri paņemt līdzi kādu ekspertu no paziņu loka, kas varētu sniegt papildu slēdzienu, vai prece nav defektīva un ir prasītās naudas vērta,» iesaka Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) pārstāve Ilze Žunde un uzsver, ka «nelieli pirkumi «no rokas» ir katra pircēja paša atbildība». Tomēr jebkurā gadījumā vērts pirms pirkuma izdarīšanas pameklēt informāciju par pārdevēju internetā, izmantojot viņa tālruņa numuru vai e-pastu - ja tirgotājs ir krāpnieks, iespējams, par viņu kāds jau kaut kur ir pasūdzējies.
Likums par iedzīvotāju ienākuma nodokli nosaka: ja cilvēks pārdod citai personai kādu sev piederošu mantu, šī darbība nav jādeklarē un iedzīvotāju ienākuma nodoklis par šādu ienākumu nav jāmaksā. Nodoklis jāmaksā vien tad, ja šī manta radīta vai iegādāta peļņas gūšanas nolūkos. Ja cilvēks tirgojas sistemātiski un dara to peļņas gūšanas nolūkos, ir jāreģistrējas kā nodokļu maksātājam un atbilstoši izvēlētajai saimnieciskās darbības formai jāved grāmatvedība un jāmaksā nodokļi.
Lietotu auto tirgonis
Māris strādā restorānu biznesā. Tomēr šī nav viņa vienīgā nodarbošanās: «Man patīk automašīnas. Savu pirmo auto no Lietuvas atdzinu pirms desmit gadiem. Piereģistrēju Latvijā, pusgadu pabraukāju un pārdevu dārgāk, nekā nopirku. Kopš tā laika automašīnu mainu ne retāk kā reizi pusgadā. Nopērku, pabraukāju un ar uzviju pārdodu. Lietuvā automašīnas joprojām ir krietni lētākas nekā te, arī izvēles iespējas ir lielākas. Šobrīd izvēlos pirkt no ASV vestus auto. Parasti tie ir avarējuši spēkrati, kas caur apdrošinātāju izsolēm nonāk Lietuvā, kur tos saremontē un pārdod tālāk - parasti pircējiem no NVS valstīm.»
Māris stāsta, ka kaimiņvalstī ir ļoti augsti attīstīts avarējušu automašīnu remonta un tālākpārdošanas bizness: «Tur darbojas vesels konveijers: vienā boksā automašīnai noskrūvē bojātos virsbūves paneļus, nākamajā, ko vajag - iztaisno, ko vajag - sametina, trešajā boksā saskrūvē virsū jaunus virsbūves paneļus, sestajā - auto nokrāso, bet septītajā mašīnu nopulē un iztīra tā, it kā tā būtu tikko kā no salona. Darbs notiek nepārtraukti.» Pat zinot auto neglīto pagātni, Māris stāsta, ka šādu mašīnu pirkt esot izdevīgi: «Es orientējos uz dārgo tirgus galu, cilvēkiem, kas grib premium klases auto, bet nevēlas maksāt pilnu cenu. Piedāvājums šai segmentā Latvijā ir neliels, un es piedāvāju pilnu servisu - atmuitošanu, sertifikāciju, reģistrāciju, tehnisko apskati. Ja vajag, var automašīnu piereģistrēt arī Igaunijā vai Lietuvā.»
Māris savu nodarbi uztver kā hobijbiznesu, bet nodokļus no sava rūpala viņš nemaksā: «Varu tikai pateikt, ka viss notiek likuma ietvaros.»
Jautāts, vai visi automašīnu pircēji ir apmierināti un nav bijušas sūdzības, Māris stāsta, ka kvalitātei viņš pievērš īpaši lielu uzmanību: «Es vienmēr pārbaudu šasijas numurus. Es atrodu, kā šis auto ir izskatījies ASV. Es nepērku automašīnu, kas slīkusi ūdenī, lai gan zinu speciālistus, kas arī slīkušu mašīnu var tā izžāvēt, ka viss būs labi. Mani parasti cilvēki iesaka cits citam, es nekur nereklamējos.»
Nosvilušais metāldetektors
Jānis Liepiņš sevi sauc par vēstures pētnieku amatieri: «Mani ļoti interesē pagātnes notikumi un to sakarības, sevišķi Otrā pasaules kara periods Latvijas kontekstā.» Jānis darbojas loģistikā, viņš ir līdzīpašnieks uzņēmumā, kas pārvadā autokravas, bet tā kā Jāņa Liepiņa hobijs ir vēsture, nākas saskarties ar dažnedažādu metāla detektoru izmantošanu. «Daži varbūt teiks - o, kārtējais melnais arheologs, bet tā tas nav! Mēs ar domubiedriem šo lietu ņemam ļoti nopietni un 2006. gadā nodibinājām oficiālu Vēstures pētnieku biedrību. Šobrīd mēs cīnāmies, lai šo nodarbi Latvijā legalizētu un tiktu ieviesta licencēšanas sistēma, kā tas ir daudzās citās valstīs.»
Jānis stāsta, ka Latvijas veikalos faktiski pērk tikai pārtiku: «Man nepatīk Latvijas cenas, man nepatīk pārmaksāt. Elektroniku pērku vai nu Ebay, vai Ss.lv, apģērbu - Anglijas interneta veikalos. Metāla detektorus pēc vienas rūgtas mācības pērku tikai no saviem hobija biedriem - mums ir vairāki biedri, kas ar šo rūpalu nodarbojas profesionāli. Jānis stāsta, ka reiz, pērkot detektoru, ir sanācis iekrist: «Internetā cena šim detektoram bija 400 latu, kas ir divas reizes lētāk, nekā šāds instruments maksā Latvijā. Tomēr, kad sūtījums atnāca, prieki bija īsi, jo metāldetektors nestrādāja korekti. Impulsu rādījumi bija neskaidri un nevienmērīgi, savukārt pārdevēja vienīgā atruna bija - «nemāku ar to rīkoties». Nācās ieguldīt samērā lielu naudu detektora remontam.»
Jānis Liepiņš stāsta, ka iekārtai esot bijis defekts, par kura esamību, visticamāk, pārdevējs zinājis. «Neraugoties uz to, ka parasti, iepērkoties internetā, pircējs ir diezgan labi pasargāts, šajā gadījumā tas man nelīdzēja, jo pārdevējs novilcināja laiku, turklāt arī atpakaļsūtīšanas izmaksas būtu uz mana rēķina,» atceras Jānis. Pēc šīs reizes viņš rūpīgi izvērtē, vai ir vērts riskēt, pērkot lietas no rokas: «Cenšos sarunāt tikšanos pie pārdevēja mājās. Cenšos iegūt viņa personas datus, ja pirkums ir lielāks, piemēram, nofotografēt tiesības. Ja pārdevējs atsakās to ļaut darīt, skaidrs, ka lieta nav tīra.»
Pēc iespējas lētāk
Robertu es atrodu ar sludinājuma palīdzību. Viņš tirgo automašīnu, ko vēl pirms dažām dienām par krietni lētāku cenu tirgoja kāds cits cilvēks. «Jā, mani var saukt par pārpircēju,» smejas Roberts.
«Es cenšos pirkt visu, ko izdodas dabūt ļoti lēti un kam ir kāda vērtība. Pēc tam es šīs lietas atkal pārdodu,» stāsta Roberts un turpina, «es faktiski dzīvoju Ss.lv un visu laiku meklēju, ko cilvēki tirgo. Mans nosacījums - laba lieta un pa lēto. Šo automašīnu, ko šobrīd tur redzi, es pārdodu par diviem tūkstošiem, un tā ir laba cena. Kā tu zini, es to pirku par tūkstoti. Es pat to nepārrakstīšu uz sava vārda, jo skatītāju jau stāv rinda. Kas pārdeva? Cilvēks brauca uz Angliju dzīvot, tāpēc pārdeva. Garantija? Tas taču ir lietots auto, kāda garantija? Par ko tu runā?»
Ja pārdevējs nav reģistrējis savu saimniecisko darbību un pirkuma pārdevuma darījums ir vienreizējs, tad šo cilvēku mantiskās attiecības tiek regulētas civiltiesiskā ceļā, uzsver I. Žunde un piebilst - ja radušās kādas domstarpības, tās jārisina sarunu ceļā, un, ja rezultāts netiek sasniegts šādā veidā, strīdu var risināt tiesā.