Jā, ar Straujumu ir bijušas pārrunas par gaidāmajām «bumbām». Tās ir pilnīgi skaidras. AirBaltic ir tikai procesā, tuvojas mums Reverta...
Varbūt paskaidrojiet šo, jo tēma publikai mazāk zināma.
Šī valdība nav runājusi par to, cik šī struktūra, kurā tika nodalīti no Parex bankas t. s. sliktie aktīvie, ir notērējusi, cik atguvusi. Trešā «bumba» ir Liepājas metalurgs, un es arī ne gluži no viņas, bet no citām pusēm esmu uzzinājis, ka nekādas vagonu modernizācijas nebūs. Kas ir vēl viens punkts un arguments tam, ka lielie projekti ir jāpieskata, un es šajā gadījumā nevarētu uzticēties Vienotības pārstāvim. Satiksmes ministrijas gadījumā ir tā, ka neviens īsti negrib runāt par to, kas tur gaida... Cits aspekts jūsu aprakstītajai situācijai ir tas, ka... ne jau nu gluži kādu politisku iemeslu dēļ es esmu nosaucis dažus ministrus, kuriem, manuprāt, būtu jāturpina darbs, lai nebūtu kaut kāda «iešūpošanās laika». Es runāju par iekšlietām, ārlietām un aizsardzību. Domāju, ka nav jāskaidro, ka bēgļi ir lielais nezināmais, bet tikpat būtiskas ir robežas, jo jebkurā brīdī plūsma var tikt novirzīta arī uz mūsu pusi. Tāpat Eiropa, kas ir kļuvusi ārkārtīgi nervoza šajā jautājumā. Īsi sakot, šajos trijos virzienos, nemainot kursu, ir nepieciešams spēcīgs sastāvs un nedrīkst būt pārrāvums.
Visbeidzot, var, protams, skeptiski izturēties pret deklarāciju, tomēr manā skatījumā no tās arī izrietēs galvenie uzdevumi, kas tiks nodoti ministriem.
Un tad ir lietas, kuras Straujumas kabinetam nevajadzētu mēģināt pabeigt. Piemēram, jautājumu par valsts daļām LMT un Lattelecom. Tāpat nevajadzētu apstiprināt amatos kaut kādus vadītājus - es šajā gadījumā domāju, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Tādas lietas, ja koalīcija nemainās, ir jāpārrunā koalīcijā.
Savukārt, ja runājam par to, kādi jautājumi šai valdībai, tieši otrādi, būtu jāpabeidz, tad es uzskatu, ka tāds ir gāzes tirgus, Latvijas gāze. Es ļoti labi apzinos, kas notiks, ja būs jauna valdība, bet jautājums nebūs pabeigts. Tas nozīmē, ka šeit, parlamentā, likumdošanas process apstājas, savukārt ar pilnu sparu šīs dažādās intereses pārvietojas uz Ministru kabinetu. Tas nozīmē, ka nebūtu laika iedzīvināt plānoto, jo būs jātiekas ar visām šīm pusēm... Īsi sakot, ar citām minētajām «bumbām» es esmu samierinājies, ar gāzi neesmu.
Ja dažās nozarēs, piemēram, jau minētajā Satiksmes ministrijā, mainās politikā pārraudzība, rodas situācija, kad «jaunajam» ministram ir motivācija vainot nedienās savu priekšgājēju, kas pat ir saprotami, tomēr vienlaikus tas attiecības koalīcijā neuzlabotu. Vai jūs esat pārrunājuši, ja tā var teikt, uzvedības kodeksu šādās situācijās?
Es saprotu, par ko jūs runājat. Kā tur bija tā pamācība... Pirmajā gadā gāz visu uz priekšgājēju, otrajā - soli, trešajā - laidies lapās... Godīgi sakot, pagaidām par to nav runāts. Bet es domāju, ka mēs tiksim arī līdz šādiem jautājumiem, kad pārrunāsim, kādi darbi katram ministram primāri darāmi. Es varu tikai atkārtot, ka tādiem nevajadzētu būt daudziem, jo ir jāspēj novērtēt, kāds ir ministra darbs. Gan man, gan arī sabiedrībai. Jo pēdējo mēnešu laikā parādījās tendence, ka visas vainas nogūlās uz premjeri, uz Straujumu, un ministri it kā palika maliņā.
Cik aktīvu darbu šajā starpposmā jūs sagaidāt no ministriem? Piemēram, vai ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai vajadzētu - es improvizēju - šobrīd ik dienu atlicināt stundu sarunai ar Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāri Bāni?
Nu, vairāk vai mazāk komunikācija starp Danu un vairāk gan FM parlamentāro sekretāru Ašeradenu notiek. Turklāt FM gadījumā tur ir salīdzinoši spēcīga ierēdniecība, tāpēc tur sevišķu bažu nav. Līdzīgi ar Labklājības ministriju. Savukārt, ja runājam par Ekonomikas ministriju, tas ir tas pats «stāsts» par gāzi - es pats tā jaunā ministra vietā, pirms jautājums nav novests līdz galam, nepārņemtu ministriju. Jebkurā gadījumā liekas, ka man ir paveicies tādā ziņā, ka arī līdzšinējais ministru sastāvs ir salīdzinoši labs.
Eksprezidents Bērziņš un arī Vējonis aizsāka domu, ka premjeram būtu nostiprināmas lielākas tiesības izvēlēties ministru personālijas. Nesauciet uzvārdus, bet vai jums ir iespēja kolēģiem teikt: nē, šī doma nebija laba, pameklējam kaut ko citu?
Jāsaka, ka esmu bijis šo priekšlikumu par premjera lomas palielināšanu sabiedrotais, bet tagad esmu sadūries ar realitāti... Jau kādā trešajā dienā es sapratu, ka kompromiss ir neizbēgams. Kad es ļoti solīdi, nevienu neapvainojot, pārrunāju ar partijas X vadību to, kas ministram būtu jāizdara, un izsaku savas šaubas, aicinu mums visiem kopā padomāt par kādu citu variantu, kad es saņemu stingru «nē» un mājienus, ka tad arī valdības var nebūt, tad, protams, ir dilemma, ko darīt. Līdz ar to «dabā» viss ir citādi un... patiesībā «sapņu komandu» tu vari uztaisīt tikai tad, ja tev ir 51 balss Saeimā. Un arī tad vēl ir rūpīgi jāskatās, ko kāda «šūniņa» virza (smejas)... Es esmu stingri pārliecināts, ka nekā labāka par parlamentāro demokrātiju nav, bet ir nianses, ar kurām jārēķinās. Atklāti sakot, arī paskatoties uz citām Rietumu valdībām, nav jau tā, ka tur vienas vienīgas izcilības būtu.
Esmu domājis, kā valdības darba kvalitāti uzlabot, un viens no veidiem ir tiešām ciešāka sadarbība ar uzņēmēju organizācijām. Gan tāpēc, ka tad tu vari iegūt labāku «produktu» jau tā izstrādes stadijā, gan arī labāku kontroles mehānismu. Uzņēmējiem nav laika, viņi nekautrēsies pateikt politiķiem to, ko domā. Esmu nosaucis piecas prioritātes, es plānoju katrai prioritātei izveidot, sauksim to tā, rīcības grupu, kuru sastāvs būtu nevis birokrātiski veidots, bet voluntāri - lai tur būtu cilvēki, kas tiešām deg par šīm lietām. Ja premjeram nav komandas - es to saprotu plašāk, ne tikai kā biroju -, tad tevi vienatnē sakapās pusgada laikā un uzspiedīs veco rutīnu, tu vienkārši sēdēsi un vadīsi sēdes.
Tā bija slēpta kritika Straujumai?
Nu, ko nozīmē kritika... tur ir ļoti daudz nianšu. Vienkārši ir redzams, ka lēmumu pieņemšana ir pārvietojusies no Ministru kabineta uz Koalīcijas padomi. Agrāk šajā padomē izdarīja politiskas izšķiršanās, šobrīd tās ir gandrīz vai alternatīvas valdības sēdes ar visu ierēdniecības iesaisti un lemšanu par MK noteikumiem Nr. X... Nevar tā būt, ka valdības sēdē - gandrīz vai kā Saeimas sēdē - viss ir prognozējams, jo ir kaut kādas iepriekšējas vienošanās. Arī Ministru kabineta sēdē jautājuma virzība var mainīties, un tā būtu arī ministriem iespēja parādīt, cik viņi ir spēcīgi.
Un kā ar sen kritizēto kārtību, ka valdība tērē laiku, lemjot par šauri specifiskiem jautājumiem?
Ir bijuši divi nesekmīgi mēģinājumi šo modeli mainīt, bet abos ir bijuši kaut kādi argumenti, kāpēc tomēr jautājums par žurku indi liekas uz valdības sēdi... Varam mēģināt trešo reizi.
Es gribu teikt, ka labi apzinos - pirmajā gadā es «aiziešu mīnusos». Ja apzinās, cik ielaista ir situācija vairākās sfērās, tad es teiktu, ka ieraudzīt gaismu pēc diviem gadiem - tas jau būs labi.
Jums ir liela pieredze politikā - deputāts, ministrs utt. Vai premjera amata statusā esat uzzinājis kaut ko jaunu par politiku?
Nē. Nē. Bet esmu zaudējis dažas ilūzijas.