Vienai lielai daļai cilvēku politika valsts mēroga līmenī nav galvenā prioritāte. Jo lielā mērā patriotisms par savu valsti un pilsētu aug no tādām mazām lietām. Varu teikt, ka Gods kalpot Rīgai! partijas biedru skaits ir dubultojies kopš dibināšanas brīža. Cilvēki grib kaut ko darīt savai pilsētai. Viņi neizvirza ambīcijas kļūt par profesionāliem politiķiem, bet viņi grib daļu sava laika ziedot pilsētas lietām. Ja valsts līmenī pieaug skepse par pieņemtajiem lēmumiem, tad pilsētas līmenī ir noticis uzlabojums. Un cilvēki grib būt klāt. Gods kalpot Rīgai! nav partija klasiskā izpratnē, tā ir pilsētas patriotu komanda. Un tas ir jāsaprot.
Vai tuvināšanās Saskaņas centram neizsauca zināmu viļņošanos Gods kalpot Rīgai! biedru vidū?
Es atvainojos, bet man liekas, ka šo «nacionālo jautājumu» visbiežāk aktualizē tie, kam ir pati skaļākā rīkle. Vai arī tie, kas grib apzināti profilēt sevi kā jaunos lāčplēšus. Tā ir vieglāk dabūt vēlētaju atbalstu, neko nedarot. Gods kalpot Rīgai! dibinātāju liela daļa ir no inteliģences, no pasniedzēju, kultūras darbinieku puses. Bet, kad kongresā, kurā piedalījās gandrīz trīssimt biedru, balsoja par apvienotā saraksta veidošanu ar Saskaņas centru, atturējās divi. Nobalsoja praktiski visi. Bija ļoti vienprātīgs atbalsts tam veidam, kādā partija strādā Rīgā. Šis modelis bija praktiski realizēts dzīvē, nevis teorētiski apspriests. Un tas sevi pierādīja kā ļoti labs variants.
Ja rezultāts pašvaldību vēlēšanās jums būs ļoti labs, vai pieļaujat, ka arī valsts līmenī startējat kopā ar SC kā vienots politisks spēks?
Mums reizēm pārmet, ka gūstam šo lielo pozitīvo atbalstu ar PR aktivitātēm. Tādi pārmetumi no konkurentiem ir. Mana atbilde ir viena. Ar sabiedrisko attiecību metodēm var dabūt klāt 7% vai 10% pie rezultāta, kas ir. Bet nevar ar vienkāršu PR panākt, ka koalīcijas darbu pozitīvi vērtē vairāk par pusi no rīdziniekiem, kā tas ir šodien. Līdz ar to šis darbs un šie panākumi var radīt cilvēkiem vēlmi to pašu izdarīt arī Latvijas līmenī.
Ir arī tāds viedoklis, ka faktiski viss Rīgas budžets ir pakārtots šīm jūsu sabiedriskajām attiecībām, ka tas ir budžets līdz vēlēšanām. Kāds pašlaik ir Rīgas budžeta deficīts?
Ja es kā politiķis teiktu, ka mēs ļoti atbildīgi attiecamies pret budžetu, tad man vienkārši varētu pateikt, ka es pucēju savas spalvas. Ir ļoti profesionāli eksperti, kas var iznest verdiktu. Un tādas ir starptautiskās kredītreitingu aģentūras. Ja Standard & Poor's nepilnu mēnesi atpakaļ atkal paaugstināja Rīgas kredītreitingu, sakot, ka šajos gados Rīgas budžets ir realizēts ar lielu perspektīvu, tad varu teikt, ka vietējie politiķi varbūt var pārliecināt žurnālistus, iestāstot, ka Rīgā viss ir slikti, bet starptautiskajām kredītreitingu aģentūrām viņi netiek klāt.
Tomēr ir divas vienkāršas budžeta ailes - ienākumi un izdevumi. Kāda būs starpība?
Mēs izvēlējāmies tādu pilsētas budžeta politiku, kas deva atdevi. Ja pirmskara laikā pēc lielās pasaules krīzes prezidents Kārlis Ulmanis lielu naudu lika iekšā, lai radītu jaunas darba vietas un būvētu ceļus, tad Rīgas pilsēta nolēma darīt tāpat. Lielu daļu no pilsētas līdzekļiem mēs nolēmām likt iekšā skolu un bērnudārzu remontos. Mēs radījām jaunas darba vietas. Līdz ar to tie nebija tikai izdevumi, nodokļu veidā liela daļa naudas tāpat atgriezās atpakaļ pilsētas budžetā. Mēs savedām kārtībā pilsētas objektus. Līdz ar to cilvēki, redzot, kādā vidē viņi dzīvo, vēlreiz pārdomāja braukt vai nebraukt prom no Latvijas. Mēs ļoti daudz ietaupījām. Jo, jau šodienas cenās rēķinot, mēs varētu izremontēt uz pusi mazāk skolu un bērnudārzu, nekā to izdarījām krīzes laikā. Mēs rīkojāmies ļoti pareizi.
Tātad Rīgas budžeta deficīts ir apzināti izvēlēta politika?
Jā, mēs nenogriezām attīstību, bet radījām darba vietas. Un pēc tam caur algām atgriezām naudu atpakaļ. Mēs līdz ar to samazinājām izdevumus, kas nepieciešami sociālajai palīdzībai, balstiem. Rīgas attīstība ir cits modelis. Un tas deficīts, ja mēs to rēķinām pēc tās pašas metodoloģijas, kā to dara valsts, nav lielāks par valsts budžeta deficītu. Tas ir pat mazāks. Ja mēs rēķinām tā, kā to rēķina pašvaldībām, tad tas ir savādāk. Ja mēs skatāmies uz pašvaldības funkcijām, ielu apgaismojums, sabiedriskais transports, sociālā palīdzība, uz pamatfunkcijām, kas jāveic jebkurā pašvaldībā. Tad mēs ar saviem ieņēmumiem pilnā apjomā nosedzam pilsētas pamatfunkcijas. Kur mēs tērējam naudu, kas veido nosacīto deficītu un ko mums pārmet? Tās ir investīciju programmas. Mēs remontējam Valsts Mākslas muzeja ēku. Remontējam skolu Rīdze. Remontējam Kalpaka Daiļamata skolu. Remontējam veselu rindu citu bērnudārzu un skolu. Ziemeļblāzmas kultūras namu. Tas ir tas deficīts. Bet mēs jau to nenoēdam. Mēs jau to nezaudējam. Mēs to reāli atgriežam atpakaļ sabiedrībai. Un par to ir tā lielākā cepšanās. Var jau neko nedarīt. Neko netērēt. Un budžets būs bez deficīta. Tas ir pilnīgi cits attīstības modelis.
Jūs sacījāt, ka Leonīds Loginovs…
Nav neaizvietojams. Redziet, pilni kapi ir ar neaizvietojamiem cilvēkiem. Es to domāju tā. Tad jūs varat aiziet uz kapiem. Apskatīties. Es to domāju, ka tā, ka nav principā neizvietojamu cilvēku. Leonīds Loginovs līdz ar to neietilpst šajā pilnīgi neaizvietojamo cilvēku kategorijā. Tāpat kā jebkurš cilvēks, viņš ir aizvietojams. Bet tas ir jādara tad, ja ir fakti, kas apstiprina un pierāda viņa vainu.
Valsts kontroles pārbaudē par Rīgas brīvostu minētie aspekti jūs nepārliecina?
Valsts kontrole ne pēc likuma, ne pēc gara nav augstākā patiesības instance Latvijā. Tās slēdzieni ir svarīgi un būtiski, bet mēs tomēr gribam saņemt verdiktu tiesiskā veidā. Vēl vairāk. No Valsts kontroles puses ir izskanējis ļoti daudz asu pārmetumu un publisku apgalvojumu. Un, skatoties ar šodienas acīm, es varu teikt, ka šeit ir jābūt risinājumam. Vai nu tiek atzīts, ka ir pretlikumīgi pārkāpumi, un tad ir jāmaina viss brīvostas juridiskais dienests. Ieskaitot Loginovu. Vai Valsts kontrolei ir jāmaina savs juridiskais dienests un savi juristi. Bet kāds par to noteikti atbildēs. Un nekādā gadījumā tas nebūs apliets ar pašvaldību vēlēšanu politisko mērci.