Neapmierināti ar LSKA darbības principiem un finanšu sadali, Latvijas svarcelšanas zieds ar titulēto smagsvaru Viktoru Ščerbatihu un treneri Eduardu Andruškeviču priekšgalā savulaik nodibināja Latvijas Svarcelšanas federāciju (LSF). LSKA gan joprojām palika vienīgā likumīgi atzītā federācija, kurai tostarp ir tiesības sadalīt sporta veidam piešķirtos līdzekļus un pieteikt sportistus sacensībām. «Es abas nometnes nesauktu par naidīgām, bet tur ir kaut kādas īpašas attiecības. Ja Artūra [Plēsnieka] starts pagājušā gada olimpiskajās spēlēs Londonā būtu atkarīgs tikai no svarcelšanas klubu apvienības... Pieteikums tā arī netika saņemts,» Fogelis skaidro, kādēļ vidutāja lomu starp abām pusēm un starptautisko federāciju pirms pāris gadiem nācās uzņemties Latvijas Olimpiskajai komitejai.
Pēdējo pāris gadu laikā gan esot sakrājies pietiekami daudz faktu, kas liecina, ka LSKA, iespējams, nevienlīdzīgi pilda savus pienākumus attiecībā pret visiem saviem sportistiem. «Sporta federāciju padomes komisija, kas nodarbojas ar federāciju atzīšanu, ir lūgusi LSKA, tās prezidentam Ritenieka kungam, sagatavot paskaidrojumus. Bija paredzēts tos skatīt pēdējā padomes sēdē, taču tobrīd vēl nekas no LSKA nebija saņemts,» sacīja Fogelis. Ja nekas nemainīsies līdz nākamajai sēdei, kas plānota pēc aptuveni divām nedēļām, tad LSKA nebūs ievērojusi nosacījumus, kurus tai uzliek likumdošana, un Federāciju padomei būs pamats un iemesls domāt par tālākiem mēriem.
«Galvenais vārds gan jāsaka svarcelšanas sabiedrībai. Tikai federācija, kas prezidentu ir ievēlējusi, var tā virzību koriģēt vienā vai otrā virzienā,» uzsvēra Fogelis. Viņš norādīja, ka arī citos sporta veidos, arī olimpiskajos, nav trūcis līdzīgu problēmu, taču šie jautājumi parasti atrisināti normālu sarunu rezultātā: «Šis ir vienīgais gadījums, kad konfliktu pat nemēģina sakārtot, tas tikai padziļinās.»