Man, protams, būtu vieglāk pateikt to, ko kāds varbūt grib dzirdēt, - ka labāk šo naudu atdot pensiju indeksācijai. Tomēr ir skaidrs, ka pārmaiņas cietumu sistēmā ir nepieciešamas. Starp citu, Igaunijā jau ir divi jauni cietumi... Cits jautājums, kā šos 50-55 miljonus izlietot. Manā skatījumā vispirms būtu jādomā par cietumnieku skaita samazināšanu. Kā to izdarīt? Šobrīd Latvijā ir tikai viens sociālās rehabilitācijas centrs Babītes pusē, kur cilvēks pēc iznākšanas no cietuma var dažus mēnešus padzīvot, ar centra darbinieku palīdzību atrast darbvietu, vispār, tā teikt, aklimatizēties. Šāds centrs dod zināmu garantiju, ka bijušais ieslodzītais jau pēc dažiem mēnešiem neatgriezīsies cietumā. Turklāt šo centru valsts nefinansē, centrs pats meklē finansējumu... Tātad, manuprāt, pareizi būtu, ja Latvijā būtu desmit valsts finansētu sociālās rehabilitācijas centru ar kapacitāti 50 klientu gadā, tātad 500 cilvēku gadā kopumā. Tad pēc diviem trim gadiem ieslodzīto skaits samazinātos par tūkstoti kaut tāpēc, ka mazāk būtu cietumos atkal nonākušo. Un tūkstotis ir tas skaits, kuram plānots būvēt šo jauno cietumu Olainē.
Otra lieta. Manuprāt, cietumos ir jāatjauno ārstēšana no narkotiku atkarības. Ja cilvēks nonāk cietumā, jo izdarījis noziegumu, lai iegūtu līdzekļus narkotikām, es neredzu, kāpēc tiesa nevarētu piespriest viņam ārstēšanu. Šobrīd, kā zināms, mēs esam tik demokrātiski, ka uzskatām: nevienu piespiest ārstēties nevar.
Protams, jācer arī, ka ko pozitīvu nesīs finansējuma atjaunošana Probācijas dienestam. Jo jāatzīst, ka varbūt tiešām, iesaistoties dienestam, tiesai, prokuratūrai un aizstāvībai, nelielo pārkāpumu izdarītājiem var atrast citu soda mēru, nevis ieslodzījumu. Prakse liecina, ka ieslodzīto skaitu «uztaisa» relatīvi sīkie pārkāpēji - tiem, kuri iesaistīti nopietnākās lietās, pēc iznākšanas no cietuma ir arī nopietnāki sakari, iespējas, savukārt mazie zaglēni peras paši un neizbēgami drīz atkal iekrīt.
Proporcionāli ieslodzīto Latvijā ir daudz.
Uz Eiropas fona diemžēl jā. Padomju laikā sēdēja apmēram 13 tūkstošu. Tagad šis skaits svārstās ap 7 tūkstošiem, kas ir diezgan daudz. Nezinu iemeslus, bet liekas, ka tāds šis līmenis tuvākajos gados arī saglabāsies.
Pieņemsim, ka jūsu minētais ceļš, attīstot sociālās rehabilitācijas centrus, netiek iets. Un tiek pieņemts lēmums būvēt jaunu cietumu. Tā kā valstij naudas trūkst, to dara, izmantojot publiskās privātās partnerības (PPP) modeli. Tā var?
Ar PPP ir tā, ka grūti līdzsvarot valsts un uzņēmēja intereses, kā jau pieredzējām fotoradaru gadījumā. Es ļoti piesardzīgi vērtētu iespēju: privātais partneris uzbūvē cietumu, un, lai viņš ieguldījumus atgūtu un vēl kaut ko nopelnītu, viņam atdod cietumu apsaimniekošanā. Tas varbūt izklausīsies ļoti melni, bet var gadīties, ka privātais vienā jaukā brīdī saka: hei, lai es atpelnītu investīcijas, man vajag vairāk ieslodzīto, kurus nodarbināt cietuma ražotnēs! Vai arī: valsts interesēs ir, lai ieslodzītais cietumā nesēž, lai viņš pēc resocializācijas atgriežas sabiedrībā. Savukārt privātajam interese ir, lai sēž ilgāk - šāds darbinieks ir ar lielāku pieredzi, tātad efektīvāks...
Tad varbūt pareizāk ir rekonstruēt jau esošos cietumus? Vai arī vienalga būs sūdzības, ka tiek pārkāptas ieslodzīto tiesības?
Ja rēķina pēc kopējās kvadratūras - padala kvadrātmetrus ar ieslodzīto skaitu -, tad vietas cietumos pietiek, tā norma - četri kvadrātmetri uz cilvēku - ir. Problēma ir tā, ka pietrūkst kameru. Daži cietumi, piemēram, Šķirotavas, jau būvēti ir tā, ka vienā stāvā kopā mitinās 60-70 ieslodzīto, un tad, protams, prasību, lai kamerā cilvēku skaits ir 2-4, ievērot neizdodas. Tas ir fakts. Tajā pašā laikā zinu, ka Jelgavas cietumā iesāka projektu, kas dotu 300 atbilstošu vietu, - varbūt pareizāk būtu pabeigt šo projektu, tas izmaksātu dažus miljonus...
Ja ir sajūta, ka iespējamas alternatīvas Tieslietu ministrijas nostādnei, tad varbūt ir arī sajūta, kāpēc ministrija tik ļoti turas pie sava plāna? Lielas naudas plūsmas?
Mēģināšu diplomātiski. Tieslietu ministrija ilgstoši ir Nacionālās apvienības (NA) paspārnē. Simptomātisks bija posms, kad ministrs bija Štokenbergs, kurš gribēja nomainīt Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadību. Viņam mazliet pietrūka laika, savukārt viņa pēctečiem šajā postenī no NA nekādu pretenziju vairs nav...
Vēl dažas praktiskas piezīmes. Ja nu tomēr jauns cietums tiks būvēts, būtu ļoti svarīgi, lai konkurss būtu starptautisks. Negribu apvainot vietējos būvniekus, tomēr bija gadījums vienā no mūsu cietumiem, kad ieslodzītie izmuka pēc cietuma renovācijas. Jo tur, kur vajadzēja būt tērauda plāksnei, bija ielikts reģipsis...
Un vēl. Ja nu būvēs Olainē, tad jāizmanto tas, ka tur cietums neatradīsies pilsētā, attiecīgi var celt t. s. amerikāņu tipa cietumu. Tas nozīmē augstus 6 metru žogus, perfekti pārskatāmus, bet ne baigos mūrus un sienas.
Par policiju. Šķiet, ministres Mūrnieces laikā sākās diskusija par to, cik mums vispār vajag policistu. Igaunijā esot mazāk...
Toties tur armija lielāka...
Lai kā arī būtu, nāca citas nepatikšanas, šī diskusija kaut kā pieklusa.
Mēs komisijā gan vairāk runājam par to, ka ir par daudz dienestu ar operatīvās darbības tiesībām (noklausīšanās, vizuālā novērošana utt.). Piemēram, vai tādas ir nepieciešamas Militārajai policijai? Jo šādas tiesības nozīmē arī papildu izdevumus - ikvienam no šiem 12-13 dienestiem vajag visnotaļ dārgu aparatūru utt.
Man grūti spriest, vai policistu ir par daudz... Ir sajūta, ka kabinetos sēdošo ir par daudz, savukārt, ja paskatās uz reāliem gadījumiem novados, kur policistam attālums starp iecirkņa robežām ir 100 km, bet mēnesī viņš degvielai drīkst tērēt 120 latu, tad jāsecina, ka ir par maz. Man liekas, ka ir jāpavērtē savulaik veiktā reforma par reģionālajām pārvaldēm.