Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kā parādījās neatkarības iespēja?
Tagad mums ļoti daudz to varoņu, kuri ir zinājuši, ka Padomju Savienība kuru katru brīdi sabruks un tās gals ir nenovēršams. Teikšu godīgi: gan es un, domāju, vairāk nekā 90 procenti latviešu vai Latvijas tautas, tolaik necerēja, ka Padomju Savienība viņu mūža laikā sabruks. To brīvību, ko ienesa Mihails Gorbačovs, nākot 1985. gadā PSKP Centrālkomitejas ģenerālsekretāra amatā, Latvijas tauta tūlīt uztvēra. Ja atceramies LTF dibināšanas kongresu. Tur izmantoja to Padomju Savienības situāciju, kas bija izveidojusies, pateicoties Gorbačovam - lielāka demokrātija, atklātība, brīvība. Tā brīvība noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. To, es domāju, ne Gorbačovs, ne viņa domubiedri nebija paredzējuši un plānojuši.
Es biju diezgan pārliecināts (atšķirībā, starp citu, no sava tēva), ka manā dzīves laikā šeit nekas nemainīsies, bet tad, kad puslīdz nejauši nonācu Radošo savienību vēsturiskajā plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā, es pamodos. Tiešām - pamodos! Parasti tālaika sanāksmēs visi skatījās pulkstenī - kad nu tā beigtos ātrāk. Es atceros, ka šī plēnuma pirmajā dienā pulkstenī paskatījos kaut kad krietni pēcpusdienā, bet jau ar domu - kaut vēl ilgāk mēs šeit varētu pasēdēt un parunāt. Tiklīdz parādījās kaut kāda alternatīva, tā es droši par sevi varu teikt, ka tai dienā jau man bija skaidrs, kurā pusē esmu.
Diezgan daudzi saka, ka viņi bijuši it kā progresīvāki par saviem vecākiem. Bet tavā ģimenē tēvs tam ticēja vairāk?
To var vienkārši izskaidrot. Tēvs bija mācītājs, kurš bija pabijis savulaik Vorkutā un atnācis, paldies Dievam, laimīgi atpakaļ, un visu to piedzīvojis, ko nu represiju laikā tolaik varēja piedzīvot. Viņš, protams, bija pietiekami saprātīgs, lai to nestāstītu publiski, bet mājās, sēžot uz mūrīša, viņš mums atgādināja un stāstīja. Mēs viņu īpaši neuzklausījām, bet viņš vienkārši tā filozofēja pie sevis. Viens teiciens bija tāds klasisks, ka Padomju Savienība ilgi nepastāvēs.
Mēs - mani brāļi, māsas, bērni būdami, tai laikā domājām, ka tēvs ir represētais, viņš ir cietis un ka tā ir viņa īpašā situācija. Mēs tiešām neticējām ne viņam, ne kādam, ka varētu nebūt Padomju Savienības… Vai normāls cilvēks tam varēja ticēt? Divarpus miljonu armija, Valsts drošības komiteja, milicija, kas ir otra armija, robežapsardzības karaspēks - vēl viena armija! Nu kā tāda valsts var sagrūt? Nu katrā ziņā es ar savu skolnieka prātu un arī ar pirmo kursu studenta prātu to nespēju saprast.
Tēvs nepiedzīvoja atmodas laiku, viņš nomira 1986. gadā, par ko tiešām ļoti žēl. Es domāju, ka viņš būtu pelnījis piedzīvot atmodas laiku.
Kā tu pirmoreiz saskāries ar Tautas fronti?
Šo vārdu, kas pirmo reizi izskanēja no Viktora Avotiņa mutes Radošo savienību plēnumā, toreiz vēl tā neuztvēra. Es arī vēl tā nesapratu. Es tolaik līdz 1988. gada 1. jūnijam strādāju prokuratūrā. Biju aizstāvējis doktora disertāciju, un man 1. jūnijā bija jāsāk darbs Zinātņu akadēmijā Tiesību nodaļā. Pateicoties plēnumam, neaizgāju uz darbu pirmajā dienā. Tīrs darba kavējums. Es parasti esmu tāds disciplinēts un kārtīgs, bet tā bija tāda diena, kad nevarēju pamest plēnumu. Un arī otrā dienā tieši tas pats - neaizgāju uz darbu.
<...>Tolaik es televīzijā vadīju tādu populāru raidījumu Temīdas svaros. Man bija iecerēta diskusija ar nu jau bēdīgi slaveno tā laika prokuroru Jāni Dzenīti, kurš bija pirms tam mans priekšnieks un jāsaka - padomju laikiem diezgan demokrātisks cilvēks. Mēs tā kā bijām ar viņu iecerējuši un saskaņojuši, ka viņš Tautas frontes programmu tomēr atbalstīs tādā publiskā raidījumā. Tāda bija mūsu privātā saruna ar viņu pirms šī raidījuma. Bet notika tā, ka viņš uz šo raidījumu neatnāca. Nu laikam jau ne bez iemesla.
Saistīšanās ar Tautas fronti bija arī tavas ģimenes dēļ?
Tolaik man un tāpat maniem brāļiem, māsām pietiekami nācās ciest kā mācītāja bērniem. Man nekad nebija ne mazāko šaubu, kad sākās atmoda, kurā pusē esmu. Nekādu! Tā bija vienkārši kā aksioma, kā pats par sevi saprotams.
Kā tu vērtē galveno neformālo organizāciju lomu, sadarbības kvalitāti Tautas frontē un gala iznākumu?
Tas ir tā tīri cilvēcīgi, ka ceļā uz neatkarību un brīvību bija dažādi politiski strāvojumi, dažādas stratēģijas, dažādi līdzekļi tika paredzēti, kā šo neatkarību sasniegt. Un īpaši tās (stratēģiskās atšķirības - red.) bija pirmām kārtām starp Latvijas Tautas fronti un pilsoņu kustību, kura bija daudz radikālāka, īpaši Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, kurai jau 1988. gadā atšķirībā no Tautas frontes vajadzēja neatkarību. Viņi gāja tā kā pa priekšu steidzinot. Arī Vides aizsardzības klubs jau 1988. gadā runāja par neatkarību, kad Tautas fronte vēl par to vispār baidījās publiski runāt. Līdz ar to toreiz bija tādi kā mazi aizvainojumi - viņi tur mūs grūž bezmaz vai vilkam rīklē ar saviem radikālajiem aicinājumiem. Bet, ja šie radikālie aicinājumi gan 1988. gadā, gan īpaši 1989. gada pirmajā pusē neskanētu... Kopumā tas ar pietiekami konservatīvo Latvijas Tautas frontes vairākumu bija tas, kas bija vajadzīgs īstenībā. Tā, ka pilnīgi nepareizi būtu teikt, ka šīs radikālās organizācijas daži gribētu nosodīt. Nē! Tām bija ļoti svarīga loma - un tieši kontekstā ar Latvijas Tautas fronti.
Ir vēl viens otrs no tā laika aktīvistiem, piemēram, Šteins Valdis, kas nepieņem 4. maija republiku.
Man liekas, ka tā ir destruktīva rīcība, jo skan jau arī vēl šodien aicinājumi, ka mums vajadzētu 4. maija republikas vietā atjaunot 1918. gada valsti. Bet es viņiem, arī Šteinam Valdim, to esmu prasījis: «Bet ko tu saproti ar 1918. gada republiku?» Un, godīgi sakot, tur jau ir vesela virkne arī tādu ļoti slidenu lietu, ko nebūt mēs negribētu atjaunot - gan nacionālajā jautājumā, gan daudzos citos. Es tur nesaredzu nekādu loģiku. Mēs juridiski esam atjaunojuši 1918. gada Latvijas Republiku, bet tie aicinājumi atjaunot faktiski 1918. gada republiku kaut kādos tur parametros, kaut kādos likumos, nu kuri jau sen nedarbojas mūsdienu sabiedrībā, pie kam tie nav politiska rakstura… tas vienkārši būtu muļķīgi. Nu, teiksim, aizsargu organizāciju mēs neatjaunojām, bet tā ir pirmās Latvijas Republikas organizācija. Mēs atjaunojām zemessargus. Protams, ka tur ir dažādi apsvērumi, kāpēc tā. Bet - vai tad būtība mainās?
Kāda daļa lielā darba tika padarīta 4. maijā?
4. maijā tie bija zināmā mērā svētki - kaut gan ļoti grūti svētki, jo bija jācīnās divas dienas. 3. maijā sākās politiskā vārdu cīņa ar opozīciju, kas bija ļoti destruktīva. Bet mēs jau divus mēnešus pirms tam sākām darbu pie jaunās deklarācijas. Tai jaunajā 4. maija deklarācijā, kas tapa, starp citu, Latvijas Zinātņu akadēmijā, būtībā arī visa tā stratēģija iezīmējās. Bez 4. maija būtu grūti iedomāties Latvijas neatkarību 1991. gada augusta puča rezultātā. Daži saka: «Pučs jau tāpat jūs novestu pie neatkarības.» Es šaubos. Ja nebūtu viss milzīgais darbs ieguldīts, vai Rietumu valstis, kuras faktiski izšķīra to, kas tālāk notiks pēc augusta puča, vai viņas mūs atzītu? Jau Igaunija pieņēma to deklarāciju 1991. gada martā par neatkarību, tādu, kā saka, ļoti mīkstu variantu atšķirībā, protams, no Lietuvas. Un, ja arī Latvija vēl to darītu… Es baidos, ka Rietumi teiktu: «Nu, ziniet, Baltijas valstis jau tur tā īsti pašas nav pārliecinātas, vai viņas to negrib. Kāpēc lai mēs viņas atzītu?»
<..> Politiku pasaulē vērtējot - gan šodien, gan pirms 20 vai 30 un vairāk gadiem, jāsaprot, ka lielvalstis pirmām kārtām domā par sevi, savām tautām. Ne jau Baltijas tautu dēļ Rietumi būtu gatavi kaut ko stratēģisku upurēt. Mums pašiem bija ar savu neatlaidību jāpierāda, ka mēs vairs nespējam un nevaram palikt Padomju Savienības sastāvā.
Kā mums toreiz visvairāk pietrūka, lai šodiena būtu kvalitatīvāka?
Mums pietrūka visa, kas var pietrūkt - sākot no teorētiskām zināšanām, kurām ir nozīme, un beidzot ar praktiskām zināšanām, kuru arī mums nebija. Iedomājieties, kas mums stratēģiski bija jāizdara, visām trim Baltijas valstīm un tautām! Mums bija, pirmkārt, no totalitāra režīma jāpāriet uz demokrātisku režīmu. Otrkārt, no plānveida ekonomikas, kur bija centralizēta ekonomika, jāpāriet uz tirgus ekonomiku - tātad vajadzēja apgriezt ekonomiku otrādi. Tādas pieredzes nekur nebija! Cilvēkiem, kuri savos varbūt trīsdesmit vai mazāk gados ir pieredzējuši, kā strādā plānveida ekonomika, nācās ieviest tirgus ekonomikas nodokļu sistēmu. Tagad viņi savās atmiņās raksta - «Gājām uz Nacionālo bibliotēku, vienīgā grāmata, kas par Rietumu nodokļu politiku bija - poļu valodā Polijā izdotā. Kā izveidot nodokļu sistēmu? Kā izveidot banku sistēmu, finanšu sistēmu? Tas īstenībā bija tāds unikāls darbs, ko nenovērtējam. Es brīnos: kā to vispār iespēja? Un katrā jomā viss pilnīgi jauns.
Pēc 1990. gada 4. maija Augstākā padome jau lūdza palīdzību gan nodokļu jautājumos un daudzos citos. Bet praktiski mēs no Rietumiem, protams, šādi tādi izņēmumi bija, to nesaņēmām. Nedzirdīgi viņi bija tikai tā paša iemesla pēc - viņiem bija bail no Padomju Savienības.