Latvijā ir bijušas meiteņu grupas, bet ar šādu pamatīgu sastāvu (astoņas) un instrumentu klāstu līdz šim nav varējusi lepoties neviena. Un kopš Māsām nav bijis tādas ar mūziku ciešos ilggadējos draugos, pat profesionālos sakaros esošu un arī pašmācības ceļā savu instrumentu spēli apguvušu meiteņu grupas, kuras dalībnieces spējīgas iejusties arī tā saukto vienkāršo klausītāju lomā.
Sus Dungo ir kolektīvs vārda tiešākajā nozīmē. Nevienam, ielūkojoties internetā vai albuma vāciņā, nav liegts uzzināt, kādu instrumentu spēlē katra dalībniece, bet dzied, kā viņas pašas apgalvo, visas, un klausītājam nemaz neesot vajadzības uzzināt, kurā dziesmā kura dzied solo, un to katrs var sazīmēt, tikai redzot viņas uzstājamies dzīvajā. Koncertos priekšplānā ir Kate Pāvula, kura dzied un spēlē vijoli, un Elizabete Balčus, kura dzied ne tikai savā par pērnā gada spožāko debiju Mūzikas ierakstu gada balvā jau atzītajā solo minialbumā, bet arī Sus Dungo, pamatā gan spēlējot flautu un metalofonu.
Šai paradīzes vīzijā, kurā savā vietā ir arī ritma grupa (māsas Anneli un Marika Arro), estrādiski naivas ģitāras, bandžo un ukulele (Marta Trofimova un Diāna Čepurnaja), centrālais akcents ir uz akordeonu (Liene Dravniece) un sarežģītāko instrumentu ar maigāko un trauslāko skanējumu - arfu (Elizabeta Angelika Lāce). Tikpat trauslas, bērnišķīgas un naivas ir dziesmu tēmas, kas, šķiet, radušās nevis pilsētā, bet bezbēdīgi pavadot dienas tēta dārzā, kur debesis dejo, mežos un laukos, apmaldoties mežrozīšu ziedos, klausoties strautiņa čalošanā, putnu dziesmās un mēģinot tās atdarināt, un vēl priecājoties par laika ritējumu («Tu esi lā-la-la-la-la-la, lā-la-lā-la-la-la-laiks»), nevis ierasti mūsdienīgi sūkstoties par tā mūžīgo trūkumu. Ja dalībnieces pašas neatzītu, ka šis albums ir kā dokuments par astoņu meiteņu pašreizējās muzikālās kopā būšanas sajūtām, nevis nopietna pretenzija uz liela un turpmākajām desmitgadēm plānota projekta sākumu, šis albums netiktu tālāk par skolu muzikālās audzināšanas stundu pirmo klašu obligātajām programmām. Arī tā būtu uzvara, jo kad gan iemācās pašu svarīgāko, ja ne bērnībā, un vai ir laimīgāks cilvēks par to, kurš visu mūžu prot priecāties par pasauli kā bērns.
Albumā Rasā pēdas ir gan miers un daile, gan neviltots prieks un muzikālās gaumes izjūta, kas šo ierakstu padara interesantu un saprotamu arī sveštautiešiem, kuriem nekādā ziņā netraucēs tas, ka dziesmas lielākoties ir latviešu valodā un divās pat ir lībiešu valodas pieskāriens.
Šī mūzika klausītāju uzrunā pati savā valodā, kurā aizskartās tēmas ir tikai rotaļāšanās ar labskanīgiem vijīgās balsīs izdziedātiem vārdiem, pat dziesmā Balle ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Arī albuma noformējums ir īpašs - plastmasas ripulis iesaiņots skaistā plakātā (attēlā atlocītais variants) un pilda tikai starpnieka lomu, jo ikdienas lietotāji mūziku no diska tik un tā pārkopēs lietošanai savos pārnēsājamajos skaņas nesējos.