Mēģinot prognozēt, kā ārējā ekonomiskā vide ietekmēs Latvijas ekonomiku nākamgad, nereti tiek lietots patiešām trāpīgs izteiciens «iebraucam miglas zonā». Miglas zonā, šķiet, iebraukusi un netiek tai cauri Vienotība kontekstā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Tam ir vairākas pazīmes.
Jā, partijas - ja tām nav spilgta, pārliecinoša kandidāta kādam postenim - nereti lieto testēšanas metodi. Proti, publiskajā telpā tiek doti mājieni par iespējamiem kandidātiem, un tad mēģina izlobīt sabiedrības attieksmi pret tiem. Tomēr tā var darīt vienreiz, labi - divreiz.
Pārsteidz arī gatavība savu reģionālo sarakstu priekšgalā likt citās partijās brangi sēdējušus pilsoņus, ja vien viņi konkrētajā novadā atpazīstami un ar piekļuvi varas resursiem. Kā pretarguments privātās sarunās izskan apgalvojums, ka novados nemaz tik daudz sabiedriski aktīvu ļaužu nav, un, ja, piemēram, bijušais oranžais ir gana labi sevi parādījis, kāpēc gan viņu neuzrunāt. Bet varbūt alternatīvas nav tāpēc, ka vietējais «labais saimnieks» izveidojis sistēmu, kas sāncenšu parādīšanos bremzē? Vadoties pēc šādas loģikas, vietējā varas elite tiek ar palīdzīgu roku nostiprināta. Nopietnas partijas uzdevums ir audzināt savu izlasi, lai cik tas būtu ilgi un grūti, nevis pārpirkt zvaigznes, kuras ceļo starp komandām. Izskatās, ka Vienotība šo iespēju nav izmantojusi (uzdevumu nav izpildījusi) un nu mēģina miglā sačamdīt kaut ko noderīgu. Tomēr der atcerēties kaut no Senās Romas vēstures - mēģinājums «noklāt lauku» provincēs, pārvilinot savā pusē vietējās aristokrātijas pārstāvjus, ne ar ko labu nebeidzas.
Rīgas gadījumā arī jūtams, ka Vienotība vēl nav uztaustījusi t. s. saimnieciskās tēmas, kurās ko jēdzīgu piedāvāt. Tā kā apvienība nosolījusies etnisko kārti neizmantot, tad locīta tiek kultūras dzīves tēma. Problēma ir tā, ka Ušakovs ir bijis pietiekami tālredzīgs arī te.