Daži mediji izpelnījušies nosodījumus par ilustrācijām rakstiem par notikušo.
Mihaels Šturmers laikrakstā Die Welt raksta, ka notiekošais ir izturības pārbaudījums Eiropai: «Līdz notikumiem Ķelnē, Diseldorfā, Reklinhauzenē bija viena situācija. Tagad ir pavisam cita. To var raksturot šādi: deg Šengenas valsts. Uz kārts ir daudz vairāk nekā sabiedriskā kārtība un drošība vienā no šīs valsts galvenajiem simboliem - pie ieejas Ķelnes katedrālē. Vācijas valdībai jārīkojas nekavējoties. Tā var glābt vai nu Šengenas zonu, vai arī Vācijas likumu par patvēruma piešķiršanu. Abus reizē glābt nevar. Pretējā gadījumā var ciest Eiropas Savienības juridiskais karkass, kas jau tā dažādu iemeslu dēļ zaudē uzticību visur - no Īrijas līdz Baltijai. Kad pastiprinās spriedze, valda bailes un tiek grauta uzticība, par drošāku patvēruma vietu tiek uzskatīta nacionāla valsts.»
Westdeutsche Allgemeine Zeitung slejās Kristians Ungers raksta, ka atbildei uz Ķelnē notiekošo nevajadzētu būt naidam. «Strīdi par to, kā sodīt likumus pārkāpušos ārzemniekus, ir tikpat nepieciešami kā diskusijas, kā labāk pasargāt cilvēkus no seksuālajiem noziegumiem. Tas ir Vācijas parāds Ķelnes upuriem un visiem citiem seksuālās vardarbības upuriem. Sieviešu konsultācijas Vācijā no 2001. līdz 2012. gadam uzskaitījušas astoņus tūkstošus izvarošanu gadā. Tikai daži noziedznieki ir sodīti. Tam jāmainās. 2016. gada sākumā ielās izgājušas arī grupas, kas sludina naidu pret bēgļiem un musulmaņiem. Viņi ārdās ielās un sociālajos tīklos. Pietiek paklausīties viņu lozungus, paskatīties uz viņu simboliku, lai kļūtu skaidrs, ka labējie neaizstāv sievietes. Viņi kurina naidu un aizspriedumus pret migrantiem. To nedrīkst pieļaut.»
Pretējs viedoklis ir laikraksta Der Tagesspiegel komentētājam Haraldam Martenšteinam, kurš raksta, ka politkorektuma aizstāvji cenšas mazināt Ķelnē notikušā nozīmi ar argumentiem, ka nedrīkst bēgļu problēmu sasaistīt ar seksisma izpausmēm, jo vāciešiem ir arī pašiem savi noziedznieki: «Tā tas ir. Taču Ķelnē un citās pilsētās seksuālās agresijas apmēri bija līdz šim šajā valstī nepieredzēti. Tie, kuri mēģina mazināt šo noziegumu nozīmi, pierāda tikai vienu, ka viņiem ir svarīgi saglabāt savus ienaidnieka tēlus. Proti, ka ir labie upuri un sliktie upuri. Sliktie ir tie, kuri neiekļaujas viņu pašu pasaules izpratnē. Problēma nav bēgļos. Problēma ir islāmā. Audzināšana islāma sabiedrībā atvēl sievietei tādu lomu, kura nereti noved pie līdzīgiem noziegumiem. Ja kāds uzskata par rasistisku norādi uz šo saikni, tad arī saiknes starp Vāciju un nacionālsociālismu pieminēšanu var uzskatīt par rasistisku. Ne visi vācieši, ne visi vīrieši un ne visi musulmaņi ir noziedznieki. Taču mēģinājums mazināt šo noziegumu nozīmi tikai uzkūda nākamos noziedzniekus. Starp citu, islāms nav rase. Tā ir ideoloģija.»