Daina Bāra. Šāda veida domas radās, jau pašreizējam Valsts prezidentam stājoties amatā, bet tās aktualizēja pēdējais gads. Kad ir redzams, ka darbi kādā virzienā nenotiek, ka kādam ministram nesokas ar viņa pienākumu pildīšanu, bet premjers saka, ka viņam saistošs ir koalīcijas līgums un ka viņš faktiski neko nevar izdarīt. Plus - pēdējā laikā arī atsevišķas nozares sāk vairāk protestēt.
Edgars Pastars. Patiesībā šī diskusija ir sena - juridiskajā literatūrā var lasīt, ka valdība ir pielīdzināma parlamenta komitejai vai komisijai, kas faktiski nozīmē, ka uz valdību tiek «pārnestas» parlamentārismam raksturīgās labās lietas, bet parādās arī mīnusi. Piemēram, ka ministri vairāk atbild savas frakcijas, nevis premjera priekšā, vai ka valdību var nogāzt, neko nepiedāvājot vietā.
Subjektīvi liekas, ka jēdzīgu darbu traucē, piemēram, tas, ka kāda likumprojekta izstrādes termiņš tiek neskaitāmas reizes pārcelts, ka valdības sēdēs tiek tērēts laiks ļoti specifiskiem jautājumiem, kas būtu lemjami Valsts sekretāru sanāksmes līmenī utt.
E. P. Jā, bet dokumentu aprites reforma ir cits jautājums. Tas, par ko mēs runājam, ir konstitucionālais jautājums, kas skar Satversmi, Saeimas Kārtības rulli, Ministru kabineta iekārtas likumu. Kontekstam - nevienā no Baltijas jūrai piegulošajām valstīm (Igaunija, Lietuva, Polija, Vācija) parlaments nebalso par ministriem. Parlaments apstiprina premjeru. Tas nenozīmē, ka mēs domājam par kaut kādu tehnokrātisku kabinetu, kur apstiprinātais premjers pieaicina tikai ar partijām nesaistītus ekspertus. Nē, būsim reālisti - vienošanās ar partijām būs un tur nav nekā slikta, tomēr premjeram ir nepieciešamas lielākas tiesības ministru izvēlē.
D. B. Svarīgi saprast, ka premjera lomas, atbildības, viņa iespēju stiprināšana nekādi nenozīmē parlamenta vājināšanu.
Vai tomēr tas nav mēģinājums jaunu vīnu liet vecā maisā? Var jau mainīt likumdošanu, bet partijas, politiskās manieres mums ir tādas, kādas tās ir...
D. B. Jāpiekrīt, ka mūsu idejas liek domāt arī par stiprākām partijām.
E. P. Nu ja. Ja premjera rokās, tēlaini izsakoties, būs nevis tikai nazītis, bet kāds jaudīgāks ierocis, partijām būs jāvirza stipri līderi, kas māk ar tādām pilnvarām rīkoties.
D. B. Par to paaudžu nomaiņu - bet viena jauna paaudze ar vēlēšanu tiesībām jau ir, pēdējais laiks domāt par lielāku varas atbildību.
Bet ko jūs saprotat ar «atbildību»?
E. P. Atbildība nozīmē iespēju zaudēt amatu, vai ne? Šobrīd premjeram, ja viņš grib nomainīt kādu ministru, ir jāiet nolūgties uz Saeimu, lai apstiprinātu viņa jauno kandidatūru. Pēc jaunās konstrukcijas tas nebūtu nepieciešams. Viņš vienkārši saka: šis ir labāks! Protams, partijas var apvainoties un sākt domāt par premjera «noraušanu», bet tad - ja ir šis jaunais modelis - partijām jāspēj uzreiz likt vietā jaunu premjeru. Neuzticības balsojums vecajam Ministru prezidentam būtu uzticības balsojums jaunajam. Šāda konstrukcija liktu partijām padomāt, vai ir vērts viena ministra dēļ radīt sev tādas problēmas... It sevišķi, ja sabiedrības attieksme pret premjera lēmumu kādu ministru mainīt ir pozitīva.
D.B. Te ir daudzi interesanti jautājumi. Piemēram, mums liktos, ka brīdī, kad parlaments apstiprina premjeru, tiek apstiprināta darbības programma šī jēdziena patiesā nozīmē, nevis būtībā formāls dokuments «valdības deklarācija». Cits aspekts: nekas šobrīd neregulē, cik reižu vai cik ilgi parlaments var «stiprināt» valdību - rekords, šķiet, bija starpkaru periodā, kad mēģināja deviņas reizes.
E. P. Faktiski vienīgais faktors ir, kad Valsts prezidentam tas apniktu un viņš sludinātu jaunas vēlēšanas...
Tomēr nesapratu: labi, premjeram būs lielākas pilnvaras, bet kā izpaudīsies viņa lielākā atbildība?
E. P. Jaunās pilnvaras arī nozīmē, ka premjers vairs nevarēs teikt: es jau gribētu to cietoksni ieņemt, bet man tie koalīcijas partneri ir tādi... Viņš nevarēs teikt - par šo ministru atbild frakcija, ko nu es. Ja tu esi reāls vadītājs, nevis pirmais starp līdzīgajiem, tad airē!
D. B. Premjers būs tas, kurš ir aicinājis konkrēto ministru, viņš nevarēs izvairīties no atbildības!
Bet ar visu minēto var nepietikt. Var būt izcils premjers, kurš atrod izcilu ministru, bet pēdējais netiek galā ar savu valsts sekretāru. Ja nerunājam par izcilības novērtējumu, pati situācija Latvijā jau ir pieredzēta daudzkārt.
E. P. Jautājums pareizs. Šobrīd ministra iespēju atbrīvoties no sava valsts sekretāra bieži traucē kādas partijas iebildumi - tam tā nevajadzētu būt. Un, domāju, būtu nepieciešams arī juridisks mehānisms, kas ļautu ministram pēc, teiksim, sešiem kopīga darba mēnešiem valsts sekretāram vienkāršāk pateikt «paldies!». Respektīvi, nevis automātiska valsts sekretāra nomaiņa jauna ministra gadījumā, bet kaut kāds pārbaudes laiks.
D. B. Jāsaprot, ka mēs šobrīd runājam, piedāvājam vispārējas aprises, nevis pilnu «recepšu grāmatu». Turklāt jebkurā gadījumā ar normatīviem aktiem nevarēs visu «saregulēt» - ir cilvēciskās attiecības, ambīcijas utt.
Un kur visā šajā «stāstā» paliek slavenā koalīcijas padome?
E. P. Pašas padomes pastāvēšanā es neko sliktu nesaskatu. Ir tikai normāli, ka pie varas esošajiem ir kaut kāds formāts, kurā izrunāt, kā tiks koordinēts darbs. Labāk, ka tas notiek atklāti... Jāsaprot, ka reāli valda koalīcija - gan pār parlamenta vairākumu, gan pār valdību. Respektīvi, nekā antikonstitucionāla šajā koalīcijas padomē nav.
Bet ir situācijas, kad padome «norok» kāda ministra ieceri, pat ja to atbalsta premjers.
E. P. Minēto reformu gadījumā varētu mazināties padomes ietekme uz valdības darbu, bet premjeram ir jāspēj nodrošināt vairākumu parlamentā, tur nu citu variantu nav.
D. B. Ja runā par valdības attiecībām ar parlamentu, manuprāt, Saeima pārāk maz diskutē ar valdību. Kāpēc mēs nevarētu ieviest «jautājumu - atbilžu sesiju» - regulāri, ik ceturtdienu, turklāt sēdes sākumā, nevis beigās, kad deputāti jau paklīduši?
Viss, par ko runājam, šķiet, prasa vērienīgus likumu grozījumus...
E. P. Patiesībā tur varētu būt runa par grozījumiem Satversmē, Saeimas Kārtības rullī un Ministru kabineta iekārtas likumā, katrā no tiem uzrakstāmi uz vienas A4 lapas. Respektīvi, tā ir paveicama lieta.