Tomēr tas, kas notiek Eiropas valstīs, nekādi nav saistīts ar eiro valūtu. Pirms vairākiem gadiem krīze piemeklēja gan eirozonas valstis, gan arī valstis, kurās ir citas norēķinu valūtas.
Protams, būtiska vairāku eirozonas valstu problēma ir finanšu nesabalansētība. Tās iemesls lielā daļā gadījumā ir valstu dzīve pāri saviem līdzekļiem. Apliecinājums tam ir valstu milzīgo parādu summu attiecība pret iekšzemes kopproduktu (IKP). Piemēram, Grieķijai līdz brīdim, kad tā iestājās eirozonā, valsts parāds pret IKP bija 150%, bet tagad - 170%. Kāds te sakars ar eiro? Kļūdaini problēmas tiek saistītas ar eiro. Daudzas valstis plānveidā palielina savu parādu, veidojot budžetu ar deficītu. Tā ir slikta prakse.
Māstrihtas līgums nosaka, ka pirms iestāšanās eirozonā drīkst būt tikai neliels deficīta procents, daudzi iestāšanās pretinieki to atzīst par nepieņemamu. Kāpēc? Kādēļ jāplāno budžets ar parādu? Tas ir, kā atdot sievai algu un pateikt, ka tērēt drīkst vairāk, jo aizņemsies. Plānot parādu nav normāli. Daudzas valstis dzīvo uz parāda, bet aizdot tagad neviens negrib.
Paliks Grieķija eirozonā vai ne, nekas tajā nemainīsies, būs vien jāiztiek ar pašas nopelnīto. Kreditoriem vienalga, aizdotā nauda tik un tā zudusi - ja Grieķija paliks eirozonā, parādus norakstīs, ja ne, būs maksātnespējīga.
Vai Latvija iestāsies eirozonā vai ne, budžetam jābūt bez deficīta, jo tas ir nākotnes pamats. Lata vērtība ir paaugstināta, tāpēc esam pievilcīgi importam, bet kavējas vietējās ražošanas attīstība. Mums citas iespējas nebūs, latu devalvēt ir par vēlu. To vajadzēja darīt 2008. gada novembrī.
Tiem, kuri, runājot par iestāšanos eirozonā, kā mīnusu nosauc to, ka pazaudēsim savu monetāro politiku, jāatceras, ka nevar pazaudēt to, kā nav.
Iebildumi pret eiro saistīti ar cenu paaugstināšanos, bet tas nav neizbēgami. Izvērtējot Igaunijas pieredzi, jāņem vērā, ka, iestājoties eirozonā, igauņu kronas vērtība bija krietni zemāka par eiro. Loģiski, ka cenas Igaunijā pēc eiro ieviešanas auga. Mūsu gadījums ir pretējs, lats ir vērtīgāks par eiro, tāpēc cenām nevajadzētu paaugstināsies, tās perspektīvā varētu pat krist. No spekulācijām būtu jāsargās, viss ir valdības rokās. Jau 2013. gada vidū jāsāk norādīt cenas gan eiro, gan latos. Līdz tam jāizstrādā precīzi noteikumi un jānosaka, kādas būs sekas, ja konstatēs nepamatotu cenas paaugstināšanas faktu, pircēju ērtībai jāierīko karstais tālrunis un e-pasta adrese. Jāizmeklē katrs cenu paaugstināšanas gadījums. Soda mēram jābūt tādam, lai pārdevējiem negribētos riskēt. Zinām, ka ir valstis, kur prece maksā tik eiro, cik pie mums latus. Ja tiks norādītas abas cenas, konkurence novedīs pie cenu samazinājuma.
Ir gan viens negatīvs moments - izdevumi par termināļu nomaiņu vai modernizāciju veikalos. Daudziem uzņēmējiem tas nebūs viegli, bet valdībai jāatrod kompensācijas iespējas no Eiropas Finanšu stabilizācijas fonda vai Eiropas Savienības (ES) naudas. Ja visu rūpīgi pārdomās, sagatavosies un veiks aktīvu izskaidrošanu, nebūs problēmu ieiet eirozonā.
A/s Dzintars valdes priekšsēdētājs, ekonomikas doktors, profesors