Ar kultūras ministres rīkojumu ir izveidota darba grupa priekšlikumu sagatavošanai normatīvā regulējuma izstrādei par pašvaldību un citu publisko personu informatīvo izdevumu nepiedalīšanos reklāmas tirgū un sabiedrības informēšanas pienākuma īstenošanu. Grupu vada Roberts Putnis, tajā ir pārstāvji no dažādām institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, tostarp izdevēju asociācijas. Līdz ar to jautājums par pašvaldību avīzēm ir izkustināts no ilgās stagnēšanas.
Cik saprotu, pašvaldības nav īpaši atsaucīgas kāda regulējuma ieviešanā. Viņiem citas intereses nekā izdevējiem.
Viena lieta intereses, bet uztrauc tas, ka pretējā attieksme var novest pie preses un pašvaldību sanaidošanas, bet mūsu mērķis absolūti tāds nav. Jo vairāk tāpēc, ka ne visas pašvaldības šobrīd izdod informatīvos izdevumus, kas pretendē uz avīžu lomu un tādā veidā rada negodīgu konkurenci ar neatkarīgo presi. Jāsaka, ka pašvaldību informatīvie izdevumi bijuši jau sen, jautājums ir par tām pašvaldībām, vismaz no mūsu puses, kuras šos informatīvos izdevumus attīsta gan vizuāli, gan tekstuāli līdzīgas avīzēm.
Regulāri izdod un bez maksas piegādā ikvienam pašvaldībā dzīvojošam?
Jā, bez maksas piegādā nodrukātu uz skaista balta papīra un ar krāsainām fotogrāfijām uz astoņām un pat vairāk lapaspusēm, turklāt ar saturu, kas ne tikai informē par pašvaldības pieņemtajiem normatīviem, paveiktajiem darbiem, iztērētajiem līdzekļiem, bet arī ir platforma amatpersonu pašslavināšanās izpausmēm.
Faktiski tās veidojas par propagandas avīzēm?
Tieši tā. Šie izdevumi mūsu skatījumā jādefinē kā propaganda. Tie nevar būt laikraksti pēc savas būtības. Ja darba pasūtītājs tiek aprakstīts šādā izdevumā, tā nav žurnālistika.
Jāņem arī vērā, ka deputāti ir partiju pārstāvji, startē vēlēšanās, līdz ar to sanāk administratīvo resursu izmantošana savas popularitātes vairošanai.
Tas ir jau nākamais aspekts. Pirmais - ja publiska vai fiziska persona kādu noalgo rakstīt par pašas veiktajiem darbiem, to nevar definēt kā žurnālistiku. Tā ir propaganda. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka neviens no šādā izdevumā rakstošajiem nedrīkstēs izvērtēt, paust kritiku par «saimnieku». Ja propagandas izdevums iznāk par kādas partijas vai privātpersonas naudu, nav iebildumu, jo tad tas ir par pašu līdzekļiem, bet, ja šāds propagandas izdevums tiek finansēts no nodokļu maksātāju naudas, tad tas, mūsuprāt, nav pieļaujams. Partijām varbūt pat būtu vēlams izdot savus propagandas izdevumus, lai skaidrotu savu politiku, tikai tas, protams, jāuzskaita partiju budžeta izdevumos. Pašvaldībām par nodokļu maksātāju naudu būtu pieļaujams informēt tikai par savu tiešo darbu. Skaidrs, ka pašvaldībām ir pienākums informēt to teritorijā dzīvojošos, bet ir jānodala, kas ir šī informācija, kas jāsniedz iedzīvotājiem, un kur jau sākas propaganda.
Ir iespējams definēt, kas ir kas?
Ja būs vēlme iedziļināties un izprast, tad ir iespējams.
Vismaz no tā, ko paudis Pašvaldību savienības vadītājs, var spriest, ka izpratnes var būt visai pretējas...
Viņi šobrīd iebilst pret principu, ka kāds pašvaldībām grib noteikt, ko tās drīkst, ko ne.
Vienmēr jau var aizbildināties, ka šādi izdevumi ir pašvaldību un tās iedzīvotāju interesēs.
Tas nav pašvaldību interesēs, drīzāk - tajās ievēlēto politisko spēku interesēs. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka ne visas pašvaldības veido šādus izdevumus. Bet problēma arī tā, ka nav skaidru noteikumu. Ja to nav, pašvaldības dara tā, kā pēc pašu sapratnes labāk, tajā pašā laikā sakot: dodiet mums skaidrus nosacījumus, un mēs tos ievērosim. Ja viņi ir ar šādu domāšanu, tad ir cerība šo jautājumu sakārtot. Ja būs nostāja «jūs te mums neko nenorādīsiet, mēs esam autonomi savā lemšanā», tad par šo jautājumu būs asas politiskas diskusijas.
Laikam vislielākie strīdi iespējami par to, vai šādos izdevumos var būt reklāma?
Konsultējoties ar Konkurences padomi un citiem resoriem, izskatās, ka vairākums ir vienisprātis - reklāmai pašvaldību izdevumos nav jāparādās.
Vai ir arī vienprātība par to, kas ir un kas nav reklāma? Pašvaldība var teikt, ka cilvēku aicināšana uz vietējā bērnu ansambļa koncertu nav reklāma.
Reklāma ir produkts, par kuru būtu jāmaksā, izvietojot to komercmedijā. Kā pašvaldība to traktē... Mēs jau varam arī zebru par zirgu saukt vai otrādi, būtību tas nemaina. Protams, par bērnu ansambļa koncertu -vismaz laikrakstā, kura izdevējfirmu es vadu, - informējam par velti arī tagad. Vai tāda prakse ir visur, es to nevaru pateikt.
Tad, kāds ir kritērijs?
Kaut vai tas, vai par pasākuma apmeklējumu tiek iekasēta ieejas maksa. Skaidrs, ka sludinājumiem un reklāmai vismaz to klasiskajā izpausmē šādos pašvaldības izdevumos nav jāparādās. Tam jānotiek caur komercstruktūrām, jo vairāk tāpēc, ka tas var notikt caur komercstruktūrām, - ja nebūtu tādas iespējas, tā būtu cita situācija, bet šāda iespēja ir 98% pašvaldību.
Cik lielā mērā šīs pašvaldību avīzes nodara kaitējumu privātajām?
Pašvaldības, veidojot uz avīzes statusu pretendējošus propagandas izdevumus, pirmām kārtām pieradina lasītāju, ka viņš šādu produktu var dabūt par velti. Šie pašvaldību izdevumi tādā veidā apmierina cilvēka interesi par apkārt notiekošo, lai arī visai vienpusējā skatījumā. Ja tā ir, viena daļa izvēlas to, kas ir pieejams varbūt retāk, ne tik kvalitatīvs, bet par velti. Mēs zinām, ka lasītāju pazaudēt ir ļoti viegli, savukārt dabūt viņu atpakaļ - principā neiespējami.
Kāds zaudējums no tā valstiskā ziņā?
Atceramies vienu iekārtu, kas okupācijas laikā bija mūsu teritorijā, kad bija nevis neatkarīgas avīzes, bet partijas un valdības izdoti informatīvie orgāni...
Tagad virzība uz ko līdzīgu?
Jā, tas ir tas pats. Arī toreiz šajos izdevumos nedrīkstēja būt publicēta kritika par varu. Tā tagad ir pašvaldību izdevumos. Lai man kāds parāda pašvaldības finansētu izdevumu, kurā būtu kāds kritisks raksts par attiecīgās pašvaldības vadītāju. Es atvainojos, autors tiks atlaists no darba tajā pašā dienā, kad to iesniegs publicēšanai.
Pašvaldības saka, ka arī privātie var būt neobjektīvi.
Privātie darbojas brīvā tirgus apstākļos - ja tie būs vienpusēji, zaudēs lasītāju un tā rezultātā negūs medija izdošanai nepieciešamos ienākumus. Pašvaldības izdevumus tirgus neregulē, viņi var ieguldīt tik daudz līdzekļu, cik uzskata par nepieciešamu. Skaidrs, ka šajā ziņā komercstruktūras nekad nevarēs konkurēt ar tiem, ko nodrošina par vienmēr pieejamiem publiskajiem līdzekļiem. Līdz ar to privātie mediji ir motivēti būt maksimāli objektīvi. Un tāpēc šī mijiedarbība jāreglamentē tiesību normām.