No pēdējā laika Otrā pasaules kara notikumus interpretējošo kultūrfaktu biruma profesore īpaši izceļ režisora Vara Braslas un kinoscenārista Alvja Lapiņa kopdarbu Valmieras Drāmas teātrī - Atvari (2008). Tas ir stāsts par latviešiem, kuri cenšas «dotajos apstākļos» - 1949. gada pēckara situācijā - dzīvot pilnasinīgu dzīvi, atļaujoties arī traģikomiskas intonācijas. «Visi darbojošies cilvēki ir vietējie ļaudis, varētu arī teikt - visi ir latvieši. Gan konflikts un traģēdija norisinās šajā lokālajā vidē, kur svešinieku nav. Čekists ir latvietis, čekista palīgs arī. Milicis, bijušais leģionārs - tāpat,» V. Zelče skaidro Atvaru vērtību, izsakot nožēlu, ka finansiālo apstākļu dēļ nav īstenojusies Vara Braslas un Alvja Lapiņa iecere izveidot filmu.
Savukārt no Latvijas Kultūras zelta fonda vēsturniece īpaši izceļ režisora Rolanda Kalniņa 1966. gadā uzņemto, leģionu tēmas dēļ savulaik aizliegto filmu, kuru zinām ar trim nosaukumiem Akmens un šķembas, Es visu atceros, Ričard! un Dzimtene, piedod. Valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte ietvaros pašreiz top pētnieces Aijas Rozenšteines pētījums par šo filmu - kā tā tika radīta, ko nozīmē šīs filmas aizliegums un atgriešanās. V. Zelče ierosina demonstrēt šo Rolanda Kalniņa filmu kopā ar topošajiem komentāriem.
Vaicāta, vai viņa kā profesionāle piekrīt vērojumam, ka šobrīd sabiedrībā valda pastiprināta interese par neseno vēsturi un, šķiet, var runāt par zināmu pagrieziena punktu Otrā pasaules kara notikumu interpretācijā (prom no melnbaltā principa), V. Zelče skaidro: «Šī tendence kopumā nav jauna. Tā ir sākusies krietni ātrāk. Tas ir saistīts jau ar XX gs. 60. gadu domāšanas maiņu. Kultūrā un sabiedrībā ir pieaugusi indivīda vērtība. Līdz ar to arī pieaugusi cieņa pret konkrētu atsevišķu cilvēku un sabiedrības grupām, kas nepieder pie varas grupām.» Latvijā šī reakcija savā ziņā ir novēlota. Vēsturniece uzsver, ja attiecības ar pagātni neesam noskaidrojuši agrāk, mums tas ir jāizdara tagad. V. Zelče atsaucas uz vēsturnieka Tonija Džada iepriekšējo izdevniecībā Dienas grāmata izdoto pētījumu Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada, kurā pētnieks runā par nepieciešamību atklāti ieskatīties pagātnē, lai cik nepatīkama tā būtu. «Kad ir izdarīta šīs nepatīkamās pagātnes daļas analīze, kad ir nožēloti kolektīvie grēki un saņemta grēku nožēlošana no pāridarītājiem, tad šo pagātnes sāpi var nolikt malā un daudz pašvērtīgāk dzīvot tālāk uz priekšu,» tā V. Zelče.
Vai sabiedrība ir nobriedusi, kļuvusi izglītotāka vēstures jautājumu izpratnē, ja iespējami tādi kultūrfakti kā vēsturnieka Ulda Neiburga un kinorežisores Ināras Kolmanes dokumentālā filma Pretrunīgā vēsture (2010) un Viļa Daudziņa Vectēvs (2009), darbi, kas uzdod tikai jautājumus, nesniedzot nevienu «pareizo» atbildi. Pret sabiedrības izglītotības līmeņa pieaugšanu vēsturniece ir skeptiska, jo viņai pirmā asociācija saistās ar interneta komentāriem pie rakstiem, kas skar sāpīgos vēstures augoņus - 16. martu un 9. maiju -, kur «atmiņu karš» izpaužas košos un indīgos ziedos.
«Padomju laikā, protams, pagātnes stāsts kalpoja ideoloģiskām vajadzībām. Savukārt 90. gados galvenais vēstures stāstu veidotāju uzdevums bija aizpildīt t. s. baltos plankumus un atmaskot padomju laikā radušās vēstures falsifikācijas,» vēsturniece piekrīt, ka pašreiz var runāt par pagrieziena punktu gan vēsturnieku, gan sabiedrības attieksmē pret Otrā pasaules kara notikumiem. Priekšplānā izvirzās nevis ideoloģijas, bet morāles vispārcilvēciskie jautājumi, jo tiešā veidā ar varas un politisko vēsturi var identificēties tikai salīdzinoši maza sabiedrības daļa. «Lielākais vairums pieder šiem mazajiem ļaudīm,» vērš uzmanību V. Zelče. Vēsturniece iezīmē XXI gadsimta auglīgāko redzesleņķi uz neseno vēsturi: «Pagātnes galvenais cēlais uzdevums ir kalpot kā mācību stundai šodienai. Otrais pasaules karš no cilvēciskā viedokļa ir par dzīvi ekstrēmos apstākļos tad, kad robeža starp labo un ļauno, arī daudzām morāles kategorijām, bija ļoti, ļoti trausla. Iespējams, šā laika cilvēkiem ir interesanti un vērtīgi skatīties pagātnē, lai noskaidrotu un mācītos šīs morālās kategorijas. Un morālie jautājumi mums šobrīd ir ļoti aktuāli.»