Arī iedzīvotāju ienākumu atšķirības tik nelielā teritorijā kā Latvija varētu šķist visai iespaidīgas, un tās lielā mērā varētu būt skaidrojamas ar neveiksmīgo reģionālās attīstības politiku, tajā skaitā attiecībā uz infrastruktūras izbūvi un uzņēmības trūkumu pašu iedzīvotāju vidū.
Runājot par ekonomisko bāzi, var piebilst, ka atšķirības starp Rīgu un pārējo Latviju ir visai dramatiskas. Relatīvi nesen – 2016. gadā – iekšzemes kopprodukts (IKP) Rīgā uz vienu iedzīvotāju sasniedza 21,1 tūkstoti eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tolaik tie bija 71,9% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja. Tikmēr Latgalē IKP uz vienu iedzīvotāju sasniedza 6,5 tūkstošus eiro jeb šokējošus 22,2% no ES vidējā rādītāja.
Aug līdzīgi, atšķiras bāze
Vienlaikus aplūkojot situāciju Latvijas reģionos pēdējo piecu gadu laikā, nevar runāt, ka attīstības temps būtu stāvējis uz vietas. Pēdējo piecu gadu periodā – laika posmā no 2013. līdz 2018. gadam – vidējās darba samaksas pieauguma temps ir bijis līdzīgs – nedaudz mazāks Rīgā, bet augstāks reģionos, taču ievērojami atšķirīgs ir algu bāzes līmenis. Tā, piemēram, Rīgā vidējā darba samaksa bija par 60% augstāka nekā Latgalē. Galvaspilsētā vidējā darba samaksa pagājušajā gadā bija 1129 eiro bruto, kamēr Latgalē tā sasniedza tikai 701 eiro. Salīdzinājumam – valstī vidēji tā bija 1004 eiro bruto, taču šeit jāsaka, ka zem vidējā līmeņa bijuši visi Latvijas administratīvie reģioni, tajā skaitā Pierīga, kur vidējā bruto alga pagājušajā gadā bija 949 eiro. Lai arī skaitļi nešķiet pārāk iedvesmojoši, rēķinot algu atšķirības procentuālā mērogā, plaisa starp Rīgu un pārējiem Latvijas administratīvajiem reģioniem nepieaug.
Iepriekš minētajā atskaites periodā vidējā bruto darba alga Latvijā kāpusi par 40%. Rīgā šis skaitlis sasniedz 38,5%, savukārt Vidzemē un Latgalē – ap 43%. Tādējādi atalgojuma plaisa starp Rīgu un Latgali ir nedaudz sarukusi, krītoties no 66,3% līdz jau minētajiem 60%. Tomēr, kā norāda atsevišķi ekonomisko procesu apskatnieki, tas zināmā mērā varētu notikt arī uz pakāpenisku algu legalizācijas rēķina, jo, strādājot ēnu ekonomikā, agri vai vēlu var pienākt brīdis, kad kaut vai aizdevuma saņemšanai komercbankā nākas kādu ienākuma daļu legalizēt, turklāt tas nav mazsvarīgs jautājums arī attiecībā uz sociālajām garantijām, tajā skaitā pensijas aprēķināšanu.
Eksportspējas kontrasti
Šīs nedēļas sākumā nāca klājā Luminor bankas ekonomista Pētera Strautiņa pētījums par dažādu administratīvi teritoriālo vienību eksportspēju, piesaistot naudu aiz savas teritorijas robežām, aplūkojot gan Latvijas Republikas nozīmes pilsētu, gan novadu griezumā, turklāt tika ieskicēts arī reģionālās reformas aspekts. Saskaņā ar to plānots pašvaldību skaitu samazināt no pašreizējām 119 līdz 35, tajā skaitā republikas nozīmes pilsētas vairs nebūs deviņas, bet divas – Rīga un Jūrmala. Šeit vērts piebilst, ka pirms desmit gadiem administratīvi teritoriālo reformu Latvija jau ir piedzīvojusi, bet par reformas atdevi varētu rasties visai lielas šaubas.
Ja runājam par spēju ģenerēt labklājību reģionālos līmeņos, tad kontrastu izzušanu šī reforma nav spējusi radīt, iespējams, ir noticis pat pretējais. No pētījuma datiem izriet, ka eksporta ieņēmumu ģenerēšanā, kas arī būtu īstais ceļš uz valsts labklājības radīšanu, plaisa starp veiksmīgākajām un mazāk veiksmīgām administratīvajām teritoriju vienībām ir, tā sakot, astronomiska jeb milzīga. Pētījumā aptverto uzņēmumu valsts obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu (VSAOI) maksājumi, kas izmantoti kā indikators to algu kopsummai, uz vienu administratīvi teritoriālās vienības iedzīvotāju Latvijā pērn atšķīrušies pat nepilnas 76 reizes. Vienlaikus jāpiebilst, ka arī mazi novadi, rēķinot uz iedzīvotāju, nereti ģenerē lielāku kapacitāti nekā lielas pilsētas.
Tomēr kopumā pētījuma dati liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā notikušās izmaiņas reģionu eksportā iezīmē skaidru pretnostatījumu starp Rīgu un pārējo Latviju. "Mūsu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne arvien vairāk specializējas pakalpojumu eksportā – informācijas tehnoloģiju (IT) un biznesa pakalpojumos, tūrismā un aviācijā, bet pārējā Latvijā attīstās preču ražošana. Vidzemē pieaug jau tā lielais meža nozares (mežsaimniecības un kokapstrādes) īpatsvars, Kurzemes un Latgales rūpniecības attīstību virza metālapstrāde un mašīnbūve. Reģionu specializācija sniedz priekšrocības – nozaru uzņēmumi arvien labāk cits citu papildina, aug darba tirgū pieejamo prasmju un zināšanu klāsts, taču arī rada riskus," kopējo ainu ieskicē Strautiņš. Viņš piebilst, ka pētījumā eksporta devums novadu, pilsētu un reģionu ekonomikā ir vērtēts galvenokārt kā spēja radīt pārējā pasaulē pieprasītas preces un pakalpojumus.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 6. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Enģeļa viesis
GoodMaan&ParexK&K
Varas psīcholoģija