Tiem gan ir radies arī pretspēks – cilvēki, kas iebilst pret potenciālām pārmaiņām. Tomēr nevar noliegt to, ka piedzīvojam klimata pārmaiņas un ka pasaule slīkst atkritumos. Var novērot, ka šīs atklāsmes pamazām maina arī patērētāju paradumus, īpaši jauniešu vidū. Bet vai Latvijas uzņēmēji tam ir gatavi?
Lētie nieki
Tehnoloģiju attīstības ietekmē esam nonākuši situācijā, kad nopirkt var pat neiedomājamākās lietas. Paralēli ikdienā izmantojamiem priekšmetiem, kurus daudzās valstīs vismaz desmit dažādu uzņēmēju ražo daudzās dažādās variācijās, iespējams iegādāties pat tādas lietas kā rokas somiņas, kas izskatās pēc vistas, un plāksterus, kas atgādina bekona strēmeles. Tās ir tikai pāris no lietām, kas atrodamas interneta milža Amazon mājaslapā, kad tajā meklē neparastas preces.
Neviens no minētajiem priekšmetiem nemaksā vairāk par pāris eiro, un tas liek domāt, ka visbiežāk tos pērk joka pēc vai būtībā vienreizējai izmantošanai. Maz ticams, ka ir kāda dāma, kura vēlētos ikdienā pa ielu staigāt ar rokas somiņu, kas izskatās pēc vistas. Taču kā smieklīga dāvana, ja trūkst citu ideju, tā noder. Zemā cena, protams, nozīmē to, ka tiek maksimāli taupīts uz kvalitātes rēķina. Taču ražotājs jau paredzējis, ka šādu preci, visticamāk, nelietos ikdienā, turklāt par augstu cenu neviens šādu ''vistas somu'' nepirks. To nopirks, uzdāvinās, visi pasmiesies, un drīz vien to iemetīs kaut kur tumšā mājas stūrī, no kura tā kādā brīdī nonāks atkritumos. Labākajā gadījumā to pārstrādās (ja materiāls to ļaus), taču, visticamāk, tā ceļos uz atkritumu poligonu, kur nonāk gandrīz divas trešdaļas Latvijas sadzīves atkritumu.
Ātri vien atkritumos nonāk ne tikai joka pēc iegādātas dāvanas, bet arī daudzas ikdienas preces, kas zemās kvalitātes dēļ ātri nolietojas vai saplīst.
Lai spētu konkurēt un nereti arī piesaistītu pircēju interesi ar zemu cenu, ražotāji bieži taupa uz preces kvalitātes rēķina. Tomēr, tā kā pircējs par preci samaksājis maz, viņu īpaši nesarūgtina fakts, ka tā saplīsusi. Tās vietā viņš nopērk jaunu. Ja lieta saplīsusi patiešām ātri, visdrīzāk jaunā būs citas firmas ražojums, bet, ja tā kādu brīdi izturējusi, tad, iespējams, pat tās pašas firmas ražojums. Te arī slēpjas viens no daudzu ražotāju domāšanas stūrakmeņiem: ja izgatavo zābakus, kas iztur vienu sezonu, pēc gada pircējs pirks jaunus. Savukārt, ja zābaki izturēs piecas sezonas, nākamā reize, kad klients atgriezīsies veikalā, būs tikai pēc pieciem gadiem.
Īpaši lētu preču bums sevišķi novērojams Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tur pastāv vairāk nekā desmit veikalu tīklu, kuros pilnīgi visas preces tirgo par cenu viena ASV dolāra robežās. Šādi veikalu tīkli ir, piemēram, Dollar Store, 99 Cents Only Stores un citi. Līdzīga principa veikali, tikai retāk, atrodami arī Eiropā, un tie ir, piemēram, Euroland, EuroShop un citi. Latvijā šāds veikala koncepts vismaz divas reizes ir parādījies, taču īsti nav iedzīvojies. Tas gan nenozīmē, ka Latvijā nebūtu lētu preču. Senāk Latvijas iedzīvotāji lētas preces pirka veikalos, kas bija pazīstami ar Gerkena vārda zīmolu, priecājoties, ka vispār kaut ko var nopirkt, bet pašlaik lētas preces pērk lielveikalos vai pasūta internetā no tādām vietnēm kā, piemēram, Wish un AliExpress. Pirmajā iespējams lētākās preces iegūt pat it kā bez maksas – apmaksājot vienīgi pasta izdevumus (tie gan parasti ir pietiekami lieli, lai nosegtu arī preces pašizmaksu).
Galvenā problēma ar lētām precēm ir iztērētie resursi. Teorētiski pieņemot, ka cilvēki varētu atļauties ik dienas pirkt jaunu telefonu, vai šāda situācija būtu izdevīga? Lai saražotu tik daudz telefonu, būtu jārok vēl dziļāk pēc derīgajiem izrakteņiem, jābūvē vēl vairāk elektroenerģijas ražotņu un jārada vēl lielākas klimata pārmaiņas.
Pārmaiņu procesā
Tomēr ne viss ir slikti. Augot bažām par klimata pārmaiņām un dabas piesārņojumu, kā arī Latvijas sabiedrībai (vai vismaz tās daļai) kļūstot nedaudz turīgākai, arvien biežāk novērojams, ka cilvēki izvēlas kvalitatīvas lietas. Nevis lētāko, piemēram, Ķīnā ražoto jostu, bet gan dabīgu, Latvijas amatnieku izgatavotu darinājumu. Nevis Wish pasūtītu maku par diviem eiro, bet gan ar rokām darinātu, māksliniecisku ādas maku. Šādas, rokām darinātas, lietas nav lētas, tās nevar iegūt par diviem eiro, taču tās kalpo daudz ilgāk.
Popularitāti jau ir ieguvuši gadatirgi, kas patlaban Covid-19 pandēmijas laikā pārcēlušies uz internetu, kur tiek īstenoti tādi projekti kā, piemēram, egadatirgus.lv un citi. Turklāt pastāv arī pašu amatnieku veidotās vietnes sociālajos tīklos.
Piemēram, populāra ir lina kultūra, jo pašlaik vārdu ''lins'' regulāri var manīt starp populārāko apģērbu materiāliem. Jau vairākus gadus ar apģērbiem, kuros šo materiālu veiksmīgi izmanto, strādā veikali Mayra un Riija. Tajos var iegādāties ne tikai lina, bet arī dažādus citus no dabiskajiem materiāliem Latvijā ražotus kvalitatīvus apģērbus un vēl šo to. Šādas Latvijā ražotas kvalitatīvas lietas populāras kļūst arī ārvalstīs, un novērojams, ka amatnieki arī labprāt eksportē savus ražojumus. Ierakstot vārdu ''Latvian'' globālajā, vērienīgajā individuālo amatnieku tirgū Etsy, iespējams atrast vismaz 13 tūkstošus dažādu preču. Šis skaitlis gan ietver ne tikai pašdarinātas lietas, taču arī ne viss Latvijā radītais arī tiek izvietots ar atslēgas vārdu ''Latvian'' tā nosaukumā.
Nevar gan gaidīt, ka jau drīzumā izzudīs cilvēku interese par zemas kvalitātes mantām, jo vienmēr būs daļa sabiedrības, kas vēlēsies pirkt lētākās preces arī tāpēc, ka nevarēs atļauties dārgākas preces.
Taču reizēm lētu preču iegāde ir saistīta ar pārspīlētu taupību, un te jāatceras teiciens, ka skopais maksā divreiz. Paātrināt zemās kvalitātes preču izskaušanu no tirgus var Latvijas, kā arī Eiropas Savienības (ES) līmenī, nosakot stingrākas kvalitātes prasības gan ražotājiem, gan pārdevējiem, gan pašām precēm, kā arī veicinot un atvieglojot garantijas izmantošanas nosacījumus.
Viens no nākotnē populāriem virzieniem varētu būt arī iespēja nodot veikalā veco sadzīves tehniku, par to saņemot pieklājīgu atlaidi jaunas sadzīves tehnikas iegādei. Lai gan pašlaik dažādos nodošanas punktos iespējams tehniku atdot, parasti to pieņem par velti vai par centiem kilogramā. Tas nereti neatsver ieguldītos pūliņus, dodoties uz nodošanas punktu, un šīs mantas nonāk atkritumos. Ja runa būtu par lielāku summu un skaidriem nosacījumiem tehnikas nodošanai, šādu iespēju izmantotu vairāk cilvēku.
Kā pozitīvo piemēru var minēt uzņēmumu Samsung, kas 2020. gada vidū Baltijas valstīs sāka visai pamanāmu Atpirkuma akciju. Akcijas ietvaros uzņēmums piedāvā ikvienam tā jaunāko modeļu telefonu, viedpulksteņu un planšetdatoru pircējam nodot savu veco ierīci, par to saņemot atlaidi jaunas iegādei. Tā, piemēram, iegādājoties jaunu S20 (vai šobrīd jau S21) telefonu, atdodot savu veco telefonu, iespējams iegūt pat 400 eiro atlaidi. Ņemot vērā, ka lētākais S20 modelis maksāja 600 eiro, bet S21 maksā 800 eiro, iegūstot šādu atlaidi, iespējams nosegt pusi vai pat divas trešdaļas no jaunās preces cenas. Lai gan Samsung piedāvātās summas regulāri mainās, piemēram, šoziem nododot 2018. gada S9 modeli, iespējams iegūt 300 eiro atlaidi, savukārt, nododot 2016. gada S7 modeli, – 150 eiro atlaidi, bet, ja atdosiet pat piecus gadus vecu HTC telefonu, Samsung sola samaksāt līdz pat 120 eiro. Šāds princips pie visiem sadzīves tehnikas (ne tikai telefonu) ražotājiem varētu jūtami veicināt vecās tehnikas pārstrādi.
Visapkārt plastmasa
''Nē, nē, nevajag likt vēl otrā plastmasas maisiņā,'' saku lielveikala pārdevējai, kas mēģina manu nopirkto vistas fileju ielikt vēl vienā plastmasas maisiņā. Pēc manas iebildes viņa uz sekundi apmulst un tad atbild: ''Bet drošāk jau ir ielikt divos!'' Atsakos vēlreiz, jo, manuprāt, arī viens maisiņš ir pietiekami drošs, bet plastmasas atkritumu pasaulē pietiek jau arī bez tā otra. Tā kā katrs plastmasas maisiņš pat mazumtirdzniecībā izmaksā tikai aptuveni trešdaļu centa, pārdevējai vieglāk ir preci ielikt pat divos tādos. Galu galā, ja maisiņš saplīst vai izrādījies brāķis, šī otra trešdaļa centa, kas nemaz nenāk no viņas kabatas, var paglābt no nevajadzīgām problēmām, piemēram, skaidrošanās ar pircēju.
Tikmēr atkritumu daudzums pasaulē pieaug, un saskaņā ar ES statistikas biroja Eurostat datiem ES viens iedzīvotājs gadā vidēji rada 488 kilogramus sadzīves atkritumu.
Aptuveni 13% no tiem ir plastmasas atkritumi, no kā vairākums ir vienreiz lietojamā plastmasa jeb iepakojums. Lai gan Latvijas iedzīvotāji saražo nedaudz mazāk atkritumu nekā vidēji ES, daudz no ES neatpaliekam. Pietuvojušies tai esam tieši pēdējos divdesmit gados, jo, salīdzinot ar 2000. gadu, ik gadu saražotais sadzīves atkritumu daudzums Latvijā palielinājies gandrīz divas reizes, un, kā jau minēts, vairākums no atkritumiem (2019. gadā – 63,8%) tāpat kā pirms 20 gadiem nonāk atkritumu poligonos.
Tas, ka pastāv būtiskas problēmas ar atkritumiem, pamanīts arī ES līmenī. Tieši ES ar dažādiem nosacījumiem arvien vairāk spiež dalībvalstis gan aizliegt, piemēram, dažādus plastmasas ražojumu veidus, gan šķirot un pārstrādāt atkritumus. No šī gada 5. jūlija visā ES spēkā stāsies aizliegums tirgot vienreiz lietojamos plastmasas traukus un galda piederumus (izņemot glāzītes), bet vēl pēc gada aizliegs arī salmiņus, vates kociņus un, piemēram, balonu kociņus.
Šādi ES līmeņa regulējumi turpmākajos 15 gados paredzēti visai daudz: piemēram, līdz 2035. gadam jāpanāk, ka poligonos nenonāk vairāk kā 10% no kopējā sadzīves atkritumu apmēra. Lai gan četrpadsmit gadu nav īss termiņš, jāatceras, ka patlaban Latvijā šis skaitlis ir vairāk nekā sešas reizes augstāks, nekā iecerēts sasniegt. Tas nozīmē, ka nepieciešamas visai ievērojamas pārmaiņas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija jau šobrīd veido dažādus politiskos dokumentus, lai palielinātu gan atkritumu šķirošanu, gan pārstrādi. Lielas cerības tiek liektas arī uz pudeļu depozīta sistēmu, kas vēl pirms pāris gadiem Latvijā nebija īpaši populāra, taču, tuvojoties ES noteiktajiem termiņiem, izrādījās tomēr ieviešama. Līdz ar to – jau no nākamā gada 1. februāra depozīta sistēmai Latvijā jābūt!
Pretestību pret pārmaiņām iepakojumos izrāda daļa no uzņēmējiem, aizbildinoties ar izmaksām. Galvenais arguments slēpjas tajā, ka plastmasai alternatīvie materiāli izmaksā vidēji trīs līdz piecas reizes dārgāk.
Tomēr, skatoties uz cenām, skaidrs, ka runa ir par centiem vai pat to daļām. Tā, piemēram, papīra turza smalkmaizītēm mazumtirdzniecībā izmaksā aptuveni 0,5–1 centu, turpretī jau minētais plastmasas maisiņš vai plastmasas plēve – centa daļas. Lai gan pat apaļa centa sadārdzinājums ir jūtams (piemēram, ja maizīte maksā 30 centus, tad maksās 31 centu), par šo ietaupīto vienu centu maksājam ar plēvi vai maisiņu, kurš nesadalās simt gadu un kuru labākajā gadījumā sadedzinās, atmosfērā ļaujot nonākt veselībai kaitīgām vielām. Sliktākajā variantā tas simt gadu mētāsies kaut kur izgāztuvē. Mazumtirdzniecības uzcenojums Latvijā ir aptuveni 40–50%, tāpēc, pat ja runā par smalkmaizītes sadārdzinājumu par vienu centu, uz uzcenojuma fona šis cents liekas smieklīgi maz.
Pašlaik pircējs preci izvēlas galvenokārt tās cenas, kvalitātes un ražotāja dēļ. Tālab viena sabiedrības daļa noteikti būtu ar mieru samaksāt par preci nedaudz vairāk, zinot, ka tā iepakota dabai draudzīgāk un tās pirkums atstāj pēc iespējas mazākas tā dēvētās pēdas vidē. Tieši tāpat kā, lidojot ar dažu aviosabiedrību lidmašīnām, iespējams noziedot papildus pāris eiro, lai mazinātu lidojuma radīto ietekmi uz dabu. Tas nenozīmē, ka tā darīt izvēlētos visi cilvēki, taču daļa sabiedrības gan.
Uz veikalu ar savu kārbu
Pat pirms pārmaiņas tiek pieprasītas ar normatīvo regulējumu, vairākos veikalos šajā ziņā jau var manīt nelielu pagriezienu zaļajā virzienā. Ierastos t. s. kempinga galda piederuma komplektus, respektīvi, plastmasas nazi, karoti un dakšiņu, aizstājuši koka piederumi. Cena tiem nav ievērojami augusi, un tie joprojām maksā aptuveni 30 centu. Tomēr, lai gan plastmasas lietošana nedaudz ir ierobežota, pat šos koka rīkus visbiežāk iepako plastmasā. Tajā iesaiņo vairākumu ikdienas lietošanai paredzēto preču – gan ēdienu, gan citu veidu preces.
Kā alternatīva plastmasas izplatībai radušies vairāki zero waste veikali, kuros iespējams iepirkties, par iepakojumu izmantojot uz veikalu no mājām līdzi paņemto burku, metāla kārbu vai daudzkārt lietojamu plastmasas kastīti, un nopirkt sev nepieciešamo produktu, tā sakot, uz svara, bez lieka iepakojuma (piemēram, makaronus, griķus, pupiņas un citus produktus).
Tāpat iespējams iegādāties dabīgus ķermeņa kopšanas līdzekļus videi draudzīgā iepakojumā, kā arī citas lietas, kas palīdz pēc iespējas atteikties no plastmasas lietošanas ikdienā. Tomēr šādu veikalu ir maz, to apgrozījums un specifika nereti liek tiem būt arī dārgākiem par ierastajiem veikaliem. Lai gan pēdējos pāris gados zero waste veikali manāmi arvien biežāk, kopumā valstī tos var saskaitīt uz divu roku pirkstiem. Mainās gan sabiedrības attieksme: ja savulaik stilīgs bija tas pircējs, kuram rokās bija plastmasas maisiņš, patlaban ir tieši otrādi – un par stilīgu var uzskatīt to, kam ir dabai draudzīgs maisiņš. Cilvēks ar lēto plastmasas maisiņu, īpaši to, kam kāda lielveikalu tīkla reklāma virsū, izskatās videi ļoti nedraudzīgi.
Pārmaiņas sabiedrībā varētu nest grozījumi normatīvajā regulējumā (plastmasas lietošanas aizliegums vai arī tāds variants, ka tās lietojums ar nodokļiem tiek padarīts desmit reižu dārgāks) vai vismaz kopīgs sabiedrības redzējums, ka pārmaiņas patiešām ir nepieciešamas. Raugoties uz šībrīža produktu plauktiem, var redzēt, ka nav jau tā, ka alternatīva nepastāv, – piemēram, milti un cukurs teju vienmēr ir papīra iepakojumā. Tomēr tikpat normāli ir makaronus redzēt iepakotus plastmasā. Līdz ar to rodas jautājums: kas rada šo ''normālumu'', un kāpēc papīrā nevarētu iepakot arī auzas, makaronus, rīsus, griķus un citas lietas?
Ja alu un vīnu var iepildīt stikla pudelē, kāpēc tāpat nevar tirgot arī pienu? Ja tomātu mērce parasti fasēta burkā, kāpēc tāpat nevar iepakot arī krējumu?
Protams, atbilde slēpjas šajos pāris ietaupītajos centos un ieradumā. Tajās valstīs, kurās atkritumu šķirošanas un pārstrādāšanas kultūra attīstījusies vairāk nekā Latvijā, iespējams novērot vismaz to, ka vairums plastmasas iepakojuma ir pārstrādājams – par to liecina iepakojuma marķējums. Šādu marķējumu paredzēts ieviest arī Latvijā, taču, kad, – vismaz pašlaik nav zināms. Tomēr nojaušams, ka plastmasas lietojuma ierobežošana neapstāsies tikai pie vienreiz lietojamajiem traukiem. Visdrīzāk tuvākajās pāris divdesmitgadēs tiks jūtami ierobežoti arī plastmasas iepakojumi un to aprite. Jau pašlaik tas tiek darīts atsevišķās valstīs un daudzi uzņēmumi strādā pie bioplastmasas (kas sadalās dabā) izveides. Tomēr te nu rodas iespēja Latvijas likumdevējam un uzņēmējiem sākt šīs pārmaiņas, vēl pirms ES līmenī tās spiež īstenot. Iespējams gan ražot iepakojuma alternatīvas, turklāt tās vēl eksportēt, gan arī vienkārši dabai draudzīgākus un ekoloģiskus produktus.
Piemēram, aptuveni pirms pusgada piena alternatīvas parādījās arī vietējā Aibe veikalā. Protams, tik mazs veikals plauktos neliktu ko tādu, par ko cilvēkiem nebūtu intereses, tāpēc šāds solis uzskatāmi rādīja, ka apkārtnē cilvēkos jūtama interese par piena alternatīvām. Taču novērojams, ka nevienu no piena aizstājējiem neražo Latvijā – visvairāk izplatīti ir Alpro zīmola ražojumi, kas top Beļģijā. Pašlaik galvenais pretarguments augu pienam ir tā cena: mazumtirdzniecībā aptuveni trīs eiro par litru (rietumvalstīs tas gan maksā ap 1,8 eiro), kamēr govs piens maksā zem eiro. Krītoties cenai, visdrīzāk augtu arī pieprasījums, kas ļautu arī samazināt cenu, un arī Latvijas uzņēmēji, izmantojot gudru mārketingu, kā arī gudru cenu politiku, varētu audzēt piena alternatīvu lietojumu Latvijā.