Daudz tiek runāts par to, cik grūti laiki tradicionālajam sportam – nenotiek pat olimpiskās spēles –, taču mani vairāk interesē tā dēvētais tautas sports, kur var iesaistīties ikviens un arī iesaistās tūkstoši, kā, piemēram, maratonos, orientēšanās sacensībās, velobraucienos. Kā Covid-19 krīze ietekmējusi šo jomu?
Šis, es domāju, ir tautas sportam katastrofālākais gads. Iepriekšējā krīzē skriešana kaut kādā ziņā palīdzēja cilvēkiem vienoties, tagad liegta pati būtība tautas sportam – kopā būšana. Attiecīgi neviens no lielajiem, ilgstpējīgajiem pasākumiem, kas jau izvērtušies par tradīcijām, sākot no Rimi Rīgas maratona, taku skrējienu seriāla Stirnu buks, beidzot ar riteņbraukšanas pasākumiem, nevarēja notikt un izskatās, ka tikai tagad varēs pamazām atsākties.
Pakāpeniski. Nevar vēl būt tāds masveidīgums, kā ierasts.
Jā. Pulcēšanās ierobežojums augustam ir noteikts uz trim tūkstošiem, ir cerība, ka septembrī ierobežojumi būs vēl mazināti un oktobrī vispār atcelti. Bet jāsaprot arī tas, ka tautas sporta organizatoriem pļaujas laiks faktiski ir vasarā. Siltajā sezonā savāc ieņēmumus, kas ļauj izdzīvot arī aukstajā sezonā un plānot visus nākamos notikumus. Šogad faktiski sanāk, ka tas viss aizslaucīts...
Cilvēki skriet taču var tāpat, nenotiek vienīgi masu pasākumi.
Mēs tam esam pielāgojušies – izveidojām speciālu tiešsaistes platformu, kur jebkurš var reģistrēties un skriet individuāli, attiecīgi caur viedierīcēm tiek fiksēti rezultāti un distances. Mēs to palaidām pirms pāris nedēļām un jau pirmo virtuālo pasākumu, kas ir krietni lielāks par noteiktajiem ierobežojumiem, aizvadījām. Cilvēki netiekas fiziski, bet skrien kopā virtuāli. Tas ir veids, kā saglabāt domubiedru kopienu šajā laikā.
Bet tas nevar aizstāt klātienes pasākumu. Piemēram, mēs pulcējām 38 tūkstošus dalībnieku vienā pasākumā plus vēl 15 tūkstošus treniņos. Kopā ar Stirnu buku, riteņbraukšanas pasākumiem tas ir vairāk nekā simts tūkstoši dalībnieku. Arī ekonomiskā ietekme šiem pasākumiem ir valstiski nozīmīga. Teiksim, viena maratona ekonomiskā ietekme mērāma ap 4,5 miljoniem eiro, tagad tie būtu jau 5–6 miljoni. Tagad arī tas ir saļodzījies Covid-19 ietekmē.
Protams, mēs neesam mierā ar to vakuumu tautas sportā, kāds iestājās, esam pateikuši, ka maratons oktobrī notiks neatkarīgi no tā, vai varēsim pulcēties kopā fiziski vai kādā hibrīdveidā, vai virtuāli.
Visi, kas Covid-19 dēļ nonākuši finansiālās grūtībās, steidz prasīt valsts atbalstu. Tautas sportam arī tāds pienākas?
Publiski jau vienmēr ir izskanējis viedoklis, ka tautas sports ir prioritāte. Bet realitātē tas vairāk bijis kā lozungs. Lielākie tautas sporta pasākumu organizatori ir bijuši pietiekami pašpietiekami, paši no nulles visus tos pasākumus arī uztaisījuši. Finanšu ieņēmumu sadalījums lielākajiem tautas sporta pasākumiem ir tāds, ka dominē privātie sponsori. Precīzāk, protams, varu runāt par paša rīkotajiem maratoniem – mums privātie sponsori nosedz 50–65% izmaksu, dalības maksas – aptuveni 30%, pašvaldības atbalsts – 5–8%. Rimi Rīgas maratona pasākuma kopējais budžets ir kādi 1,4 miljoni, bet valsts atbalsta daļa no tā ir 10 tūkstoši. Es jau nekritizēju, bet katram redzams, ka valsts līdzdalība ir tik minimāla, ka par to kaut ko attīstīt vai ilgtermiņā uzturēt nevar, tas vairāk ir kā tāds ķeksīša finansējums, līdzdalība.
Kāds no tāda maratona ieguvums valstij?
Ņemsim par piemēru 2017. gada datus. Kopējā ekonomiskā ietekme – 4 566 000 eiro, no kā lielākā daļa – 2 545 000 eiro – ir nauda, ko valstī atstāja mūsu ārvalstu viesi. Tikai no maratona ārvalstu viesu un dalībnieku ekonomiskās ietekmes vien tika radīti 390 000 eiro PVN ienākumi. Es nemaz nerunāju par faktu, ka pamatīgi izkustinām tautu, kas citādi, iespējams, nīktu pie TV ekrāna.
Bet jau teicu, neko nepārmetu, ka valsts tagad īpaši nepalīdz, esmu pieradis, ka paši tiekam ar visu galā – protam organizēt, mums ir lieliski privātie sponsori, kas pasākumu jau gadiem atbalsta. Bet vienmēr man smīnu raisa tas, ja kāds politiķis stāsta, cik ļoti atbalsta tautas sportu. Katrs valsts budžetā var apskatīties, kāda veida sporta pasākumiem aiziet valsts finansējums.
Prestižāk skaitās atbalstīt olimpiskos sporta veidus, autosportu utt...
Jā, auto, moto, volejbols, augstu sasniegumu sports. Kā jau teicu, tie visi ir lieliski pasākumi, nevienam nav ko pārmest.
Ja neskaita politiķus, kuri savā retorikā liekuļo...
Ja es redzu, ka tiek atbalstīti pasākumi, kuri savā ietekmes, apmeklētāju vai tautas iesaistes ziņā vispār nestāv klāt visiem zināmajiem tautas sporta pasākumiem, tad teikt, ka tieši tautas sports tiek atbalstīts, nav īsti korekti.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 8. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!