Jums kā biedrības Žaņa Lipkes memoriāls dibinātājam šis gads ir īpaši nozīmīgs, jo šim cilvēkam, kurš Otrā pasaules kara laikā daudziem izglāba dzīvību, šogad apritētu 120 gadu. Kā šo jubileju atzīmējat?
Žaņa (īstajā vārdā Jāņa) Lipkes dzimšanas diena ir 1. februārī. To vienmēr atzīmējam un pasniedzam Žaņa Lipkes apbalvojumu Sudraba pagale. Kāpēc tieši tāds nosaukums? Tas ir simbolisks priekšmets. Otrā pasaules kara laikā zem saskaldītu pagaļu kaudzes atradās bunkurs, kurā Lipke slēpa cilvēkus. Tas tāpēc, lai, ejot pāri, dobja skaņa nenodotu, kas tur atrodas, un to nevarētu izdurstīt ar durkļiem. Starp citu, pagales izmantotas arī muzeja interjerā. Pie ieejas tās ieliktas stikla skapī, un, palūkojoties tajā, katrs tā atspīdumā var sevi ieraudzīt kā spogulī, uzdodot jautājumu – vai es tā varētu?
Tik nozīmīgā gadā gribējām sarīkot plašāku pasākumu programmu. Šonedēļ (saruna notiek 3. novembrī) notiek simpozijs, un tajā īpaša vieta atvēlēta konferencei Pilsoniskā drosme demokrātiskai nākotnei. Tās galvenā tēma ir pilsoniskā izglītība, kas ir būtiska jebkurā sabiedrībā. Žanim Lipkem piemita tādas īpašības, kas neļāva peldēt pa straumei un izlikties neredzam to, kas notiek apkārt. Drosme, kas robežojās ar neprātu, riskējot ar savu dzīvību. Bet tieši šādi cilvēki ir kā tāds cilvēcības un pilsoniskās atbildības katalizators. Tādu mēs gribam redzēt arī jauno paaudzi. Gudrus, kritiski domājošus, atvērtus, bez aizspriedumiem.
Konferencē vēlamies runāt arī par to, kāda ir nevalstisko organizāciju un tādu neformālās izglītības centru kā, piemēram, topošā Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centra, vieta pilsoniskās izglītības laukā.
Kādus akcentus jūs plānojat likt plenārsēdē, kurā piedalīsieties kopā ar aizsardzības ministru Arti Pabriku, deputāti Mariju Golubevu, filozofi Maiju Kūli, Žaņa Lipkes memoriāla vadītāju Lolitu Tomsoni un vēl citiem runātājiem?
Viens no tiem – arvien lielāka sabiedrības radikalizācija. Tā notiek visur, arī Latvijā mazumā iet spēja citam citu uzklausīt. Mēs kā rubeņi riesta laikā dzirdam tikai sevi vai savu nelielo domubiedru grupu, ko saucam par sociālo burbuli. Atražojam savas idejas, bet pretiniekus uzskatām par ienaidniekiem, attiecīgi dēvējot viņus par fašistiem, idiotiem, atpakaļrāpuļiem.
Kā tad izskatās sabiedrība politiskās pārliecības rakursā? Vienā ceļa pusē ir labējie radikāļi, otrā – kreisie. Es pats vienmēr esmu bijis centrists, kam būtiski neiekrist ne vienā, ne otrā grāvī, bet mēģināt noturēties ceļa vidū. Taču man nav tāda uzstādījuma, ka būtu jāaizliedz radikāļi. Jo tie ir kā stabiņi, kas norāda uz ceļa malām. Tomēr šādi stabiņi ir labi tad, ja tie ir mērenā daudzumā. Ja grāvji ņem virsroku un ekstrēmisti pietuvojas valsts varai, tas apdraud demokrātiju un ir patiesi bīstami.
Palasot komentārus tai pašā Facebook, naida runas iezīmes atrodamas blīvā slānī.
Līdzsvars ir trausla lieta. Eiropā ik pa laikam uzliesmo teroristu rīkoti uzbrukumi. Pavisam nesen tāds notika Austrijā. Nogalināti vairāki, un vēl vairāk ievainoti. Tās tiešām ir šausmas. Taču nevajag uzreiz kliegt, ka tāpēc pilnībā jāslēdz robežas imigrantiem vai tieši pretēji – jāļauj te ienākt visiem, kas tikai to vēlas un izposta mūsu mājas.
Konferencē tiks runāts arī par valsts aizsardzības mācības vietu pilsoniskās izglītības kontekstā. Tā no 2024. gada būs obligāts mācību priekšmets vidusskolā. Par to savulaik notika karstas diskusijas: vieni uzskata, ka tā ir atgriešanās pie padomju laiku militārās mācības, citi – tas ir vajadzīgs, jo katram jāzina, kā rīkoties ekstrēmos apstākļos. Kurā pusē jūs esat?
Manuprāt, tas nav nekas ļauns. Tagad jau darbojas tādas organizācijas kā skauti, gaidas, jaunsargi, zemessargi. Es vidusskolā mācījos 60. gadu beigās un arī apguvu militāro mācību. Viss, ko tu iemācies, noder, jo nekad nezini, kā apstākļi pavērsīsies. Varbūt tas, ko uzskatīji par lieku balastu, ļaus ne tikai pašam izdzīvot, bet arī palīdzēt citiem. Kā jau teicu, nevar neredzēt, ka pasaule kļūst arvien radikālāka un nepatīkamāka. Protams, nedrīkst zaudēt optimismu, taču jābūt gatavam dažādiem pavērsieniem. Un vīriešiem nav par skādi apgūt prasmes aizstāvēt sevi un citus. Uzskatu, ka arī obligātais militārais dienests nav nekas slikts. Es savulaik dienēju padomju armijā – parastā karaspēka daļā Baltkrievijā –, un manam raksturam tas nāca tikai par labu. Proti, disciplīna un tas, ka jādara, ko liek, piemēram, jāizmazgā tualete. Jā, bija "ģedovščinas" gadījumi. Bet te atkal jāsaka – daudz kas atkarīgs no paša rakstura. Turklāt, kad biju armijā, uzreiz atcerējos visu, ko māku, – spēlēju vijoli, nodarbojos ar orientēšanās sportu – biju Baltijas kara apgabala izlasē. Jo tas ļāva daudzpusīgāk un interesantāk pavadīt dienesta gadus.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 9. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!