Par Ķīnas mūri iesauktā necilā paskata, bet milzīgā apjoma dzelzsbetona dzīvojamā ēka Purvciemā maz atšķiras no citiem līdzīgiem padomju laika Rīgas namiem. Garām skrienoši kaimiņi, par kuriem zināms tikai tas, ka tie reizēm māk padot labrītu, tantes uz soliņiem, kuras domā, ka par visiem zina visu, un pa kādam nerātnākam pusaudzim ar krāsas baloniņu, kurš naktīs atbrīvo sevī dusošo mākslinieku. Taču, gluži kā īstais Ķīnas mūris, kura ikkatrā pakāpienā mīt stāsts, arī šā nama sienas aiz katra dzīvokļa durvīm slēpj simtiem cilvēku piedzīvoto, bet plašākai publikai nepateikto. Vismaz līdz šim. Šos stāstus atklāt mēģināja režisore Krista Burāne izrādē Robežas. Lai gan izrādes jau beigušās, ne tikai tās skatītāju, bet arī varoņu – Purvciema iedzīvotāju – iespaidi par dalību tajās turpina dzīvot, viņu stāsti nekur nepazūd un arī rosina uz pārdomām – cik atvērti ikdienā esam, un kādas robežas paši sev būvējam.