Tobrīd 45 gadus vecais Kristiāns Barnards jau bija gana pieredzējis ķirurgs, kurš iepriekš bija daudz eksperimentējis, pārstādot suņu iekšējos orgānus, un ilgāku laiku stažējies ASV – valstī, kur orgānu transplantācijas tika uzskatītas par ļoti perspektīvu ķirurģijas nozari, raksta History.com. Tieši no Savienotajām Valstīm Barnards bija atvedis un Keiptaunas slimnīcā uzstādījis tobrīd modernāko ierīci, kas operācijas laikā, kad pacienta sirds pārstāj darboties, nodrošina asinsriti un organisma apgādāšanu ar skābekli.
1967. gadā Barnards informēja klīnikas vadību, ka viņa komanda ir pilnībā sagatavota, lai veiktu sirds transplantācijas operāciju. Pacients jau bija atrasts – 53 gadus vecais Lūiss Vaškanskis sirga ar neārstējamu sirdskaiti, ārstu ieskatos viņa dienas bija skaitītas, un, piekrītot operācijai, vīrietis principā ne ar ko neriskēja. Atlika vien gaidīt piemērotu donoru, lai varētu veikt sirds pārstādīšanu. Šis brīdis pienāca 1967. gada 3. decembrī.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!