SestDienas anotācijas

Mūsdienu kulti

Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?

20. jūlijs, 2017, 18:00

Par korupciju, jēgu un piejūras klimatu

Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.

13. jūlijs, 2017, 18:04

Uztaisīt konfekti

Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?

6. jūlijs, 2017, 18:00

Par egoismu un laimi

Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.

29. jūnijs, 2017, 18:05

Ugunskuru skanējums

Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.

21. jūnijs, 2017, 17:19

Ja neesi vista, olu neizdēsi

Ko nozīmē būt Latvijas patriotam? Šodien, gandrīz 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas. Un vai paaudze, kas uzaugusi šajā laikā, ar kaut ko atšķiras? Domāšanā, darbībā, dzīves un pasaules uztverē. Vai tā ir spērusi soli tālāk, sapratusi dziļāk, domā plašāk, spēj vairāk?

15. jūnijs, 2017, 18:27

Ideālists un iekšējā ģorga

Vienreiz sēdējām redakcijā un skatījāmies laukā pa logu. "Nāk virsū ģorga," teica Viens. "Tad jāpanāk, lai iekšējā ģorga ir stiprāka par ārējo," gudri pamācīja Otrs. "Nez ko par to teiktu Gūtenmorgens?" pie sevis nodomāju, uzreiz arī apzvērot pie izdevības paprasīt. Jo Gūtenmorgens, ja tā padomā, patiešām zina visu. Vai gandrīz visu, jo lasa žurnālu Ko Politiķi Tev Nestāsta, apceļo laukus un ir strādājis Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā.

8. jūnijs, 2017, 18:00

Rainītis, fasādes un plusi

Man ir sapnis – ar ikoniskajiem vārdiem, runājot par arhitektūras un tik bieži pelto skrituļotāju (ko viņi te nobružā malas! rada troksni! gāž cilvēkus no kājām!) sadzīvošanu, iesāk Madars Apse. Tas sapnis pavisam vienkāršs – lai katrā Latvijas pilsētā būtu vieta skeitošanai. Un mazliet plašāk – lai vietas dzīvotu pašas savu, rāmjos neieliktu dzīvi. Lai dārgas celtnes netiktu būvētas vien izskatam, lai cilvēkiem pašiem ļautu tās apdzīvot un tajās ieraudzīt kaut ko, kas varbūt sākumā nemaz nebija domāts. Kaut ko plašāku.

1. jūnijs, 2017, 18:00

Uz paklāja

Paklājs ir interesanta lieta. Ir paklāji-parastie, kurus ikviens no mums mīda kājām ikdienā. Ir paklāji, kas liecina par turību, – to košais raibums tad nosedz sienas un nelaiž cauri vējus. Nez kāpēc tieši paklājiem senās pasakās piedēvēta brīnumainā spēja lidot, bet ne tik senos izteicienos iegājies, ka "saukšana uz paklāja" neko labu nesola. Par to visu un tieši tik dažādi jādomā arī šajā SestDienā.

25. maijs, 2017, 17:50

Paši-zināt-kas

Radošums, kas uzplaukst pirmsvēlēšanu laikā, vienmēr ir apstiprinājis tēzi par cilvēkiem kā maziem brīnumiem, kas katru reiz no jauna nebeidz izbrīnīt un pārsteigt. Kampaņas uzņem apgriezienus un sasniedz patiešām jaunus un tālus apvāršņus. Tie, kam padomā tikai skaļi saukļi vai savstarpēji apvainojumi, jau sen var iet mājās atpūsties – vēlēšanu cīņā tas vairs nav ne kas oriģināls, ne pietiekami košs. Bez kārtīgas filmas vai vismaz videorullīša ar izgājienu peldkostīmā, visā krāšņumā rādot, maigi sakot, īpatnēju izpratni par domes deputāta darbu un tam piemērotām personības iezīmēm un zināšanām, vairs laikam neiztikt. Arī savdabīgas programmas ar vienu teikumu vai būtībā neizpildāmiem solījumiem nav nekas jauns.

18. maijs, 2017, 17:50

Komēdija visā

Joprojām līdz sīkumam atceros, kā mamma deviņdesmitajos no Dānijas pirmo reizi atveda Kellog’s brokastu pārslas. Toreiz gan to izskats, gan garša, gan iepakojums šķita kaut kas neiedomājami ģeniāls – ne no šīs pasaules nācis! Tāpat kā pirmais snikers, puszaļais banāns (kura garša gan toreiz likās varen gumijota, bet to nevienam neteicu, jo brīnums jau vienalga) un pirmās botas (ar uzrakstu angliski!!).

11. maijs, 2017, 18:02

Nezaudēt ticību

Piesist krustā? Vai celt godā? Viena soļa robeža un gadsimtus sena dilemma, par ko pēdējās nedēļās nācies aizdomāties. Jā, baznīca Latvijā ir nodalīta no valsts, tomēr savulaik tas netraucēja veselai luterāņu mācītāju kustībai ne tikai iestāties par pašas baznīcas pārveidi un atdzimšanu, bet arī aktīvi iesaistīties atmodas procesos un nebaidīties nostāties pret padomju varu.

27. aprīlis, 2017, 18:00