Dziļi maldās tie, kuru atmiņā saglabājies priekšstats, it kā 90. gados Dienu būtu interesējusi vienīgi politika un arī tā, tikai no Rīgas sākot un uz augšu līdz Baltajam namam un Apvienotajām Nācijām.
Šodien mēs ikdienā par muitu neko daudz nedomājam, dažs labs šīs struktūras eksistenci atceras tikai tad, ja izlasa tādas ziņas kā, piemēram, par vecākā muitas uzrauga Vladimira Vinokurova apbrīnojamo veiksmi azartspēlēs – algā 2017. gadā saņēmis 13 236 eiro un vēl 1123 eiro saņēmis kā pabalstu no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, azartspēlēs viņš, kā liecina valsts amatpersonas deklarācija, laimējis 52 200 eiro. Tā kā līdzīga veiksme Vinokurovam smaidījusi arī iepriekšējos gadus (2014. gadā Vinokurovs azartspēlēs laimējis 157 571 eiro, 2015. gadā – 187 196 eiro un 2016. gadā – 238 628 eiro), nav nekāds brīnums, ka skauģi un neveiksminieki nevar mierīgi nosēdēt, Valsts ieņēmumu dienesta Iekšējās drošības pārvalde pat ierosinājusi kriminālprocesu pret Vladimiru Vinokurovu.
Jūrmala, kā zināms, ir īpaši mīļa vieta Krievijas estrādes figurantiem. 90. gados, pirms legalizācijas, tā bija tuva arī viņu faniem – organizētajai un pusorganizētajai noziedzībai ar kaimiņvalsts saknēm. Tāds īsts deviņdesmito mafijas karš notika tieši Jūrmalā pirms 25 gadiem. Protams, "razborkas" sākās līdz ar kooperatīvu kustības aizsākumu jau 1987. gadā, bet noziedznieku patvaļas kulminācija bija 1993. gada pavasaris.
Sākumā tās rādiuss būs neliels, kādi 10 km no raidītāja vietas, – ar šādu tehnisku informāciju pirms 25 gadiem sākās Dienas raksts par jaunas neatkarīgas radiostacijas Radio SWH tapšanu. Turpat tika solīts, ka tad, kad tiks savests kārtībā bijušais TV tornis Āgenskalnā, Radio SWH varēs klausīties jau 90 km rādiusā. "Vienīgais nosacījums – jūsu radiouztvērējam jābūt FM diapazonam. Būtiska atšķirība no radio AA, kas jau ilgāku laiku raida FM diapazonā, būs tāda, ka Radio SWH jūs dzirdēsiet diskžokejus, aktuālu informāciju no notikumu vietas un licencētu, pašu sagādātu mūziku."
Sava pirmā – 1991. gada – pavasara sākumā Diena vēl iznāca mazajā kaujas jeb barikāžu formātā (pie lielā tā atgriezās tikai 13. aprīlī), tomēr avīzes lapās atradās vieta arī saviesīgu pasākumu atainojumam. 6. aprīļa SestDienā tika atreferēta 27. martā notikusī Starptautiskās teātra dienas balle, Dienas smalko aprindu hroniķa Andra Bergmaņa nokrustīta par Večerinku padomju gaumē. Tātad no visa padomiskā 1991. gadā jau bijām stipri attālinājušies, lai gan PSRS armija te vēl bija un skaidrības par to, kā bez asinsizliešanas tikt vaļā no sarkanās impērijas skavām, tikpat kā nekādas.
Vai, atkratoties no Padomju Savienības skavām, mēs esam kaut ko vēl zaudējuši, atskaitot savu tajā režīmā izdzīvoto jaunību un lielo ticību latviešu tautas godaprātam, kurš noteikti izpaudīsies, tiklīdz brīvība tiks atgūta?
Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju? – uz šādu jautājumu martā pirms 27 gadiem bija jāatbild Latvijas iedzīvotājiem. 1991. gada 3. marta aptauja bija apsteidzošs atbildes gājiens uz PSRS valdības 16. janvārī pieņemto lēmumu 17. martā rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu.
Jau ceturtdaļgadsimtu Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu vada arhibīskaps Jānis Vanags (1958). 1993. gada sākumā, kad viņš pēc arhibīskapa Kārļa Gailīša traģiskās nāves tika ievēlēts ārkārtas sinodē, konkurējot ar otru kandidātu – trimdas pārstāvi prāvestu Elmāru Rozīti –, Vanags bija 35 gadus vecs Saldus Svētā Jāņa draudzes mācītājs, ordinēts 1985. gada 1. decembrī, viens no kustības Atdzimšana un atjaunošanās dibinātājiem, triju bērnu tēvs, pagātnē bijis ķīmiķis un skolotājs.
Jāsaka skaidri: 2014. gada ziemas olimpiskās spēles Sočos Latvijas sporta fanus bija izlutinājušas ne pa jokam. Pat ja neņemam vērā pēc dopinga skandāliem veiktās izmaiņas, Sočos tika izcīnīts medaļu lērums – sudrabs bobsleja četriniekos (Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste, Jānis Strenga) un skeletonā (Martins Dukurs), bronza kamaniņu divniekos (Andris un Juris Šici) un kamaniņu stafetes sacensībās (Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis un brāļi Šici).
Izņemot Kremļa troļļus un cilvēkus bez atmiņas, visi pārējie Latvijas simtgadi sagaida ar apziņu, ka tik lekni kā pašlaik mēs nekad agrāk neesam dzīvojuši. Patiesi, tālajos klaušu laikos tikai nabagmājas iemītnieks varētu atļauties cauru dienu karāties internetā un pievaimanāt sociālos tīklus pilnus ar žēlabu un lamu sajaukumu, kā to šodien dara kāda anonīma persona, kas uzdodas par Skaisli Jātaļnieci, visiem pārējiem būtu sviedriem vaigā jāpelna dienišķā maize, rokot grāvjus un stiepjot baļķus vai vērpjot nebeidzamu pavedienu.