Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +20 °C
Skaidrs
Piektdiena, 17. maijs
Umberts, Herberts, Dailis

Labāk, lai ir simts draugi

"Dzīve patiesībā ir skaista, ir jāpriecājas par katru dienu! Nav ko īgņoties - jo vairāk cilvēks īgņojas, jo vairāk slimo," uzskata Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas invalīdu biedrības Aizvējš vadītāja Ina Krēvica.

Jau piekto gadu viņa ir vilcējspēks un iedvesmas avots tiem cilvēkiem, kuru dzīves krāsas aptumšojusi invaliditāte. Ina spējusi pierādīt sev un citiem, ka invaliditātes dēļ nav jājūtas atstumtam. Viņai piemīt teicamas menedžeres spējas un raksturīgs sulīgs humors. "Inai ir pamatīgs krampis. Reizēm kaut slima, bet viņa turpina visu darīt ar tādu atbildību! Viņas klātbūtnē mums paliek vieglāk," teic Aizvēja biedre Antonija Jackune. Tomēr pāri visam ir Inas Krēvicas izstarotā sirsnība un patiesas rūpes par līdzcilvēkiem.

Draugi ir bagātība 

Ina Krēvica dzimusi Iecavā, augusi Rīgā, Dzegužkalnā. Par savu ģimeni, kurā viņa bija vienīgā meitiņa, Inai visgaišākās bērnības atmiņas: "Man apkārt bija mīlestība. Uzskatu, mīlestību pret līdzcilvēkiem ieaudzina ģimenē. Tēvs un māte bija ļoti aktīvi un izpalīdzīgi cilvēki, mūsu mājas durvis vienmēr bija atvērtas. Mēs nedzīvojām bagāti, bet, kad ciemos nāca mani draugi, vēlāk mana dēla draugi un tagad, kad ciemos nāk mazmeitas draugi, pirmais jautājums mūsu mājās vienmēr ir: "Vai tu ēst gribi?" Dots devējam atdodas desmitkārt. Vai tas bija padomju vai Latvijas brīvvalsts laikā, esmu pārliecinājusies - labāk, lai ir 100 draugi, nevis 100 rubļi." Inai ir draugi, kuriem var piezvanīt naktī. "Tādu palīdzību, kādu man snieguši mani draugi, reti kurš saņem. Šajā ziņā esmu ļoti bagāta. Draugi ir neatsverama bagātība."

Skolas gados Ina bijusi aktīva meitene - teātris, koris, ansamblis, basketbols. Sapņojusi kļūt par ķīmiķi. "Tas bija viens no mīļākajiem priekšmetiem - pateicoties skolotājam. Rīgas 41. vidusskolā bija ļoti labi skolotāji. Bet augstskolā es neiestājos, iestājos dzemdību namā," smej Ina. Viņa uzsver - 18 gadu vecumā laist pasaulē dēlu esot bijis prātīgākais lēmums viņas dzīvē. "To nekad mūžā neesmu nožēlojusi. Es neuzskatu, ka karjerai jābūt pirmajā vietā. Mums ar dēlu joprojām ir ļoti labas attiecības," uzsver Ina Krēvica.

Toreiz paralēli rūpēm par ģimeni Ina sākusi strādāt tirdzniecībā. Iestājusies arī Maskavas Tirdzniecības institūtā, neklātienē studējusi divus gadus, taču vīrs, atgriezies no dienesta armijā, protestējis - kā gan to visu Ina iedomājas apvienot? Studijas palikušas pusceļā, taču kopumā tirdzniecībā Ina nostrādājusi 40 gadu: "Sāku no pašas apakšas, izgāju cauri visiem līmeņiem un profesionālo karjeru beidzu kā Daugmales veikala vadītāja Elvi grupā. Man ir nopietnas muguras problēmas, esmu piedzīvojusi divus mikroinfarktus, tad divus mikroinsultus. Kopš 2009. gada esmu 2. grupas invalīde ar kustību traucējumiem, bet tas man netraucē smaidīt dzīvei."

Domāt arī par sevi 

Ina mēdz par sevi paironizēt, sak, neskatoties uz invaliditāti, "tik un tā eju kā tanks", tomēr nopietni piebilst: "Ja cilvēks nesaprot, kad viņam skrējienā jāapstājas, tad Dievs apstādina." Tolaik, kad saasinājušās 40 tirdzniecībā pavadīto gadu sekas - muguras problēmas, bijis laiks, kad Ina nav varējusi piecelties no gultas. "Tagad pārdevējs var atļauties pateikt, ka viņš smagās preces necels, bet tās tonnas, kas ir pārcilātas un pārnēsātas padomju laikā, pat saskaitīt nevar," stāsta Ina. Infarkti un insulti savukārt bijuši stresa un pārslodzes sekas. "Ārsti brīdināja - ja nesākšu domāt par sevi, man draud lielais insults. Jā, šogad man ir apņemšanās beidzot sākt domāt par sevi! Jo galvenais ir baudīt dzīvi, cik tā mums dota," uzskata Ina.

Invalīdu biedrībā Aizvējš Ina Krēvica sākusi darboties vēl pirms invaliditātes iegūšanas. "Tas bija 2003. gads. Pati vēl biju smaidoša un pa dzīvi skrejoša, taču mana draudzene bija 2. grupas invalīde. Gribēju viņai palīdzēt, taču nezināju - kā. Pa ausu galam biju dzirdējusi, ka Pārdaugavā ir invalīdu biedrība. Atnācu - man stāsta, ka svētkos biedrības biedriem izdala produktu paciņas, rīko pasākumus un iesaka draudzenei stāties biedrībā. Draudzene iestājās, un, kad bija laiks, es viņu vadāju uz pasākumiem. Biedrībā ievilku arī tantes dēlu - 1. grupas invalīdu, tad iestājos pati - kā aprūpētāja," atceras Ina. Tolaik viņa bijusi Staburadzes veikala vadītāja. Kad Aizvējā bijuši kādi svētki, Ina sēdusies pie savas mašīnas stūres un tos, kuriem grūti pārvietoties, izvadājusi pa mājām. "Kad pati saslimu un kļuvu par invalīdi, iepriekšējā biedrības vadītāja bija nolēmusi atstāt valdes priekšsēdētājas amatu - tas tika piedāvāts man. Kāpēc ne? Piekritu. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem nav miera sajūtas. Mans moto - nav tāda vārda nevaru, ir tikai negribu," atzīst biedrības vadītāja.

Kam jānotiek, notiksies 

Autovadītājas apliecība Inai Krēvicai ir kopš 1975. gada. Arī tagad Ina sēžas pie auto stūres un brauc pēc sponsoru dāvinājumiem. Ina lepojas, ka svētkos Aizvēja 280 biedriem spēj sarūpēt apjomīgas pārtikas preču pakas. Tiem 1. grupas invalīdiem, kuri pašu spēkiem nespēj pārvietoties, Ina ar savu auto paciņas aizved uz mājām. Aizvēja vadītāja savējiem organizē teātra un koncertu apmeklējumus, ekskursijas. Nesen pabijuši Ziemeļigaunijā, pirms tam ekskursijā Lietuvas ziemeļaustrumos.

Aizvadītā gada nogale bijusi īpaši saspringta. Ina atkal sēdusies pie stūres un devusies ceļā pēc ziedojumu paciņām. Un iekļuvusi smagā autoavārijā. "Pakļuvu zem fūres - no manas mašīnas labās puses nekas daudz pāri nepalika. Paldies Dievam, ka kolēģe Valda nesēdēja man blakus," nopūšas Ina. Viņa atceras - pirms pāris gadiem bijuši ekskursijā Liepājā, apmeklējuši arī Sv. Nikolaja Jūras katedrāli. "Katedrālē nopirku Svētā Nikolaja svētbildi un pielīmēju to mašīnai uz priekšējā paneļa. Ticiet vai ne - tajā avārijā mašīnas labā puse cieta tieši līdz tai vietai, kur bija svētbilde," stāsta Ina. Viņa nav māņticīga, taču saka - arī šis, iespējams, ir brīdinājums palēnināt dzīves tempu. Par mašīnu gan viņa nebēdā. "Tie ir tikai dzelži. Un, kam jānotiek, tas notiksies. Manā dzīvē ir bijuši ļoti smagi brīži, kad esmu spējusi tikai sēdēt un raudāt vai skatīties vienā stūrī. Esmu izgājusi cauri visam, bet vienmēr ir bijusi sajūta - arī bezizejā kāds pasniedz roku."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits