Viņa pēta Vecmīlgrāvja vēsturi, piedalās Vecmīlgrāvja attīstības biedrības iniciatīvās, citām, gados vecākām, vājredzīgām kundzēm lasa priekšā grāmatas un smej, ka viņsaulē gribētu būt eņģelis bērna prātā, kurš, nolaidies uz šīs zemes, spēj "priecāties par mīļajām neaizmirstulītēm". Tādu viņa sevi arī uzzīmējusi. Taču patiesībā par eņģeļu dzīvi viņai prātot nav laika, jo līdz Latvijas simtgadei animatorei "lēni, bet cik nu vien var - labi" jāpaveic kāds darbiņš režisorei Rozei Stiebrai.
Dzīves labākie gadi
Sagaidot savā Vecmīlgrāvja dzīvoklītī, Maija Brence izrāda mantojumā saņemto 1861. gadā izgatavoto vecmāmiņas pūralādi. Tajā pērn sakārtotas dzīves gaitā krātās vērtības: mammas austa sedziņa, papiņa vijole un saulesbrilles, pašas mākslinieces gleznas, ilustrētās bērnu grāmatas, no dažādiem materiāliem veidoti multiplikācijas tēli. Maija Brence bijusi līdzautore vairāk nekā 40 latviešu animācijas filmām, arī Zaķīšu pirtiņai, Laimes lācim, Kaķīša dzirnavām un citām. Pūralādē ieraugu tādas pašas kartītes, kādas bērnībā man sūtīja krusttēvs. Kad man bija seši vai septiņi gadi, vai spēju iedomāties, ka pēc daudziem gadu desmitiem sastapšu šo kartīšu autori viņas mājās?!
Studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā Maija Brence tika uzaicināta strādāt par animatori Latvijas Televīzijā, sākotnēji studijā Telefilma - Rīga, vēlāk Rozes Stiebras un Anša Bērziņa izveidotajā animācijas filmu studijā Dauka. Tur Maija pavadījusi gandrīz četrus gadu desmitus. Viņa sevi dēvē par kustību mākslinieci. Būtībā animators ir tas, kurš nedzīvai būtnei piešķir dzīvību, teju dvēseli. Maijas kundze dvēseli piešķīrusi mākslinieka radītajiem tēliem viņa dotajos paraugos. "Ja uzzīmēts puisītis rociņas grib kustināt lēni, nepieciešami 12 zīmējumi sekundē, ja ātri - pietiek ar trim, bet puisītim jābūt ar tikpat resniem vai smalkiem pirkstiem, kādus mākslinieks savā paraugā iedevis. Tā manas dzīves labākie gadi pagājuši," pasmaida Maija.
Režisors Bērziņš reiz teicis, ka Maija esot "velnu, bobļu un ragaiņu būrēja, viņa sien tos dažādu dziju mudžekļos. Viņa palaiž tos pasaulē izspūrušus, nenogludinātus un velnišķīgi cilvēcīgas dzīvības pilnus". Maija rāda pašas austos un adītos "visādus viepļus" un saka: "Vēl trāpīgāk nevar pateikt. Tāpēc, ka man nekad neiznāk precīzi un smuki. Mākslas akadēmijā pabeidzu arī aušanas nodaļu, bet trešajā kursā viņi mani pārķēra uz animāciju un apmācīja šai profesijai."
Kurš grib nototēniju?
"Es tiešām kolēģiem šuvu ciet kabatas, kamēr viņi iet pusdienās!" smej Maija un turpina par darbu un kolēģiem studijā Telefilma - Rīga: "Operators Valters palaiž pīli, ka pie mākslinieces Irēnas var nopirkt Ziemassvētku kartītes. Padomju laikos! Visi iet pie Irēnas - cik šī prasot gabalā? Irēna sarkst, viņai nav laika, un no priekšnieka gandrīz dabū rājienu. Viņa nogaida un pēc pusgada pie ziņojumu dēļa piesprauž zīmīti: "Kurš grib žāvētu nototēniju, pieteikties pie Valtera." Visi iet pie Valtera, prasa to zivi - tā bija reti dabūjama garšīga Atlantijas zivs."
Kādudien Maija uz darbu paņēmusi tēva - atslēdznieka - no vara plāksnēm štancētās pogas - noderēs, lai nofiksētu papīra ruļļa stūrus. Reiz viņa tās pogas paklusām sabērusi mākslinieces Irēnas naudas makā, tiesa, nākamajā dienā bārienu dabūjis lielākais pekstiņu taisītājs Valters. ""Valter," Irēna saka, "kā tu mani iznesi cauri! Man jāiet uz jubileju - vienā rokā puķes un dāvana, otrā darba soma. Redzu, ka dod žāvētas vistiņas, - man vajag! Stāvu rindā, man aizņemtas rokas. Izberu maciņu un kasierei saku: «Paņemiet, naudiņu, lūdzu!" Irēna bar Valteru, bet es otrā kabinetā lokos no smiekliem," par smiešanās terapiju stāsta Maija un piebilst: "Ar savu humoru reizēm trāpu arī uz varžacīm, pašai to nezinot." Bet tik un tā viņas dzīves moto vienmēr bijis: "Smieties!"
Lēnām un ar prieku
Ko Maija iesāka, aizejot pensijā? "Visu to pašu, ko agrāk, kad strādāju. Tikai lēnām un ar prieku," viņa saka, tad turpina: "Sakārtoju māju, ar baudu uztaisu brokastis, izeju pastaigāties. Priecājos par dzīvi un dzīvoju nost!" Maija darbojas 2007. gadā dibinātajā Vecmīlgrāvja attīstības biedrībā. Tolaik gāja postā Ziemeļblāzmas Kultūras pils, savukārt Maijai sirdī mīļš bija 1900. gadā Augusta Dombrovska Vecmīlgrāvja strādnieku bērniem celtais bērnudārzs jeb Zaļā skola (pirmais bērnudārzs cariskajā Krievijā un Rīgā - red.).
Maija stāsta: "Reiz eju pa ielu un skatos - 16 reižu dedzinātais bērnudārzs Vecmīlgrāvja skaistākajā vietā stāv pussagruvis. Aiz manis nāk pavecāks pāris un krieviski sarunājas. Kundze prasa, kas tā par drupu kaudzi, kungs krieviski atbild, stāstot par Dombrovski, kurš būtībā Vecmīlgrāvi ir nodibinājis. Krievu cilvēki sirmu galvu zina, kas ir Augusts Dombrovskis, bet mēs nedarām neko, lai tas viss neaiziet postā! Sanācām kopā vecie vecmīlgrāvieši un nodibinājām biedrību." Maija ir gandarīta, ka Vecmīlgrāvis pamazām tiek sakārtots, un aizrautīgi turpina meklēt vēsturisko informāciju, aicinot arī vietējos iedzīvotājus ar to dalīties: "Ceru, ka Zaļās skolas vietā reiz atjaunos bērnudārzu un tur varēs atvēlēt kādu istabiņu novadpētniecības muzejam. Materiāli ir savākti, bet tāda īsta muzeja Vecmīlgrāvī vēl nav. Te ir par ko stāstīt."
Rīta puses pasakas
Maijai Brencei patīk būt dabā. Vasarā viņa iet uz Vecāķiem. Basām kājām gar jūras malu pa sīkajiem vilnīšiem turp un atpakaļ. "Ziedošu pļavu pietrūkst, viss ir nobradāts," viņa sūrojas. Tāpēc pie mājas ierīkojusi puķu dobi, bet agri pavasarī, kamēr krūmiņiem vēl nav lapu, neko stādīt nevar - tad kapos visiem puķes vajag un pie mājas nekas nepaliek. "Man ir ko darīt. Nūjoju, bet to nedaru regulāri. Regulāri es nedaru neko, izņemot ēšanu," nosmej Maija un turpina: "Laiku cenšos izmantot racionāli, cik nu tas atlicis. Es taču neiešu kreņķēties visu atlikušo mūžu, ka man te zog puķes un ka naktīs nenāk miegs! Esmu atradusi kādu krievu biznesa radiostaciju, kurā uz rīta pusi krievu tautības cilvēkiem māca latviešu valodu. Viņi stāsta tādas latviešu pasakas, kuras pat nebiju dzirdējusi! Klausos, kamēr aizmiegu. Ja citādi nevar - risinu krustvārdu mīklas vai uzvāru tēju, uzsmērēju pāris maizīšu un saku sev - ziemas riepas arī vajag pabarot!"
Ēst, gulēt un kustēties - tie tagad esot Maijas dzīves mērķi: "Primitīvi, bet ļoti nozīmīgi. Jo agrāk, kad strādāju, man galvenais bija darbs. Tagad to nevaru un vairs negribu. Man patīk dzīvot, un es daru to, kas man patīk."