Daba ne tikai pirtsslotā
"Pirts ir vieta, kur sastopas visas piecas stihijas – uguns, ūdens, zeme, gaiss un ēters. Tā ir maģiska un tīra vieta, kurā cilvēkam iespējams piedzīvot miesas un gara atdzimšanu. To zināja arī mūsu senči, kas izmantojuši pirti ne vien mazgāšanās nolūkam, bet arī rituālām darbībām: dzemdību pieņemšanai, vājinieku (sirmgalvju, grūtnieču, savārgušo) spēcināšanai, pirtīžām (mazā bērniņa pirmā mazgāšana pirms krustabām), līgavas muguras mazgāšanas rituālos, tāpat arī aizsaulē aizgājušā miesu apmazgāšanai. Caur pirtiņu cilvēks ienāca šajā saulē un caur to arī aizgāja.
Savukārt mūslaiku zinātne vēstī, ka pirts ir viens no spēcīgākajiem organisma attīrīšanas rīkiem, pirtī izsvīstot, cilvēks atbrīvojas no divas reizes vairāk organismam neveselīgajiem savienojumiem nekā, piemēram, caur urīnceļiem. Lai arī pirts ir vieta, kur var efektīvi cīnīties ar daudzām veselības problēmām, tomēr pirmām kārtām tai ir profilaktiska nozīme, veicot organisma norūdīšanos un attīrīšanos. Pirtī tiek nostiprināta sirds un asinsvadu sistēma, kuras kaites ir viens no mūsdienu lielākajiem cilvēku kāvējiem," tā pirts spēku raksturo Miesai un garam pirtnieks un spa speciālists Jānis Zustrups. Pat ja ķermeņa temperatūra ir palielinājusies līdz 37,2 grādiem, kas ir kādas saslimšanas pati sākuma stadija, tad pirtiņā iet drīkst un vajag, jo tā var palīdzēt organismam efektīvāk tikt galā ar saslimšanas izraisītājiem, bet, ja ķermeņa temperatūra jau ir augstāka, pirtī iet nevajadzētu, jo pastāv risks pārslogot sirdi. Pirtī noteikti nevajadzētu doties ar akūtām saslimšanām, iekaisumiem un ādas slimībām akūtā fāzē.
"Lai arī mūsu pirtiņai ir kopīgas iezīmes ar reģionā esošajām cittautu pirtīm, tomēr latvieši izteikti atšķiras ar to, ka savā slapjajā pirtī ienes milzum daudz dažādu augu. Pirts mums ir dziednīca, tur ienesam daudz dabas: vasarā – visu, kas zied, bet ziemā – skujeņus vai atdzīvinātos augus pirtsslotās vai augu pulveros," stāsta pirtnieks, uzsverot, ka viss ienestais pirts karstumā kļūst iedarbīgs gan smaržu, gan skaņu dēļ.
Tas, kurus augus labāk izmantot pirtī, pēc katra pirtnieka domām var būt atšķirīgs, jo katram ir sava pieredze un zināšanas, katram ir savs veids, kā darboties, vieni vairāk koncentrējas darbam enerģētiskā plānā, bet citi vairāk uzmanības pievērš fizioloģijai.
Ierastākā pirtsslota ir sienama no bērza, tas ir ne vien plaši pieejams, bet arī darbojas kā spēcīgs antiseptiķis, siltumā bērzs labi attīra gan elpceļus, gan ādu. Tāpat ļoti izplatītas ir slotiņas no maigās un saldās liepas vai karstā un rūgtenā ozola. Svaigā slotā, tāpat kā ziemai žāvējamā slotā, var iesiet pa kādam ārstniecības auga zariņam – vērmeli, vībotni, piparmētru, biškrēsliņu vai pelašķi, kas labs imunitātei, asinsvadiem un elpceļu veselībai.
"Lielākoties pirtī izmanto rūgtos augus, kas veicina organisma atskābināšanu. Tur lieti noder vērmele, vībotne, pelašķis, vīgrieze, biškrēsliņš, arī kadiķis. Augus izmantot var ļoti dažādi: tējās, skrubjos, kompresēs, vannītēs vai no augiem savītos sūklīšos. Parasti pirtnieka arsenālā ir no piecām līdz desmit dažādām zālītēm, kuras tas labi pārzina un piemeklē saviem pirts viesiem piemērotāko. Ja kārojas vairāk augu zinību, lieti noder ne vien pirtnieka, bet jau kādas zāļu sievas gudrības," skaidro Jānis, iesakot, ka pirtī no dabas var aizņemties ne tikai zaļo augu spēku, bet ienest arī pa kādam čiekuram, zīlei, kastanim vai pat akmentiņam, kas labi der kāju vannītēs, pildījumam masāžas maisiņos vai kompresēs. Noder arī zilais vai dzeltenais māls, sezonā ķermeņa maskām – svaigas ogas, ķermeņa un sirds pabarošanai – arī medus un dzintars.
Atgulties, ne sēdēt
Savās pirtnieka gaitās Jānis novērojis, ka pat rūdīti pirtī gājēji mēdz pieļaut vienu un to pašu kļūdu: "Pirtī ir nevis jāsēž, bet gan jāguļ uz lāvas. To pieprasa nepielūdzamā fizioloģija, jo sasilšana sākas no kājām, bet galva jātur vēsumā. Sēžot uz lāvas, cilvēks dara šo lietu ačgārni, un viņš nemaz tā labi nevar sasilt, jo galva jau pārkarsusi, bet kājas un tātad arī ķermenis ir vēl vēss."
Vēl aplams ir pieņēmums, ka, jo augstāka pirtī ir temperatūra, jo labāka pirts. "Patiesībā labā pirtī svarīgs ir mikroklimats, ko summāri veido gaisa temperatūra (C°) un relatīvais gaisa mitrums (%RH). Jau ļoti mierīga sasilšana un laba svīšana sākas pirtiņā, kur ir vien 40C° un 40%RH, bet labi siltam pērienam šī attiecība jau būs 60C° un 50–60%RH. Ja nepieciešams karstāks pēriens, pirtiņu var sasildīt līdz 75–80C°. Prasmīga pirtnieka rokās pirtiņa var būt maigi silta kā mātes klēpis vai karsta kā metalurga ikdiena," skaidro Jānis.
Uz pirts akmeņiem noteikti ieteicams liet tikai un vienīgi tīru un karstu ūdeni, gariņš būs mīlīgāks un akmeņi ilgāk saglabāsies karsti. Lejot aukstu ūdeni, pirts akmeņi ātrāk atdziest, un pastāv iespēja, ka tie var sasprāgt. Ja ir vēlme aromatizēt pirts telpu ar ēteriskām eļļām vai kādiem citiem produktiem, tos labāk uzliet uz kāda auduma gabaliņa un nolikt pirts stūrītī, lai ēteri pamazām izdalās, bet, ja šos produktus lies uz akmeņiem, tad tie sadegs un radīs ne vien nepatīkamu, bet arī neveselīgu izgarojumu.
Pirtsslota ledusskapī
Kā prot stāstīt zāļu sieva Līga Reitere, pirtsslotas ierasti sienamas un gatavojamas no Pēterdienas līdz Miķeļdienai, kamēr koku lapas zaļas un nav sākušas dzeltēt. Kad slota sasieta, tad to var divkārt ietīt pārtikas plēvē un likt ledusskapja saldētavā. Tā var noglabāt aukstajai sezonai vasaras spēku un smaržu: derēs gan pirts dienai dzestrā ziemas spelgonī, gan kā pārsteiguma pušķis kādam rožu pušķa vietā nesezonā. Izņemot no saldētavas, slotiņu var likt arī vāzē: tā lēnām atdzīvosies. Tāpat vasarā sietās slotas var likt kaltēties vējainā vietā, kur riņķo gaiss, bet ir arī mazliet mitrs. Noteikti nav ieteicams slotas kaltēt turpat pirts telpās vai pirts otrajā stāvā, jo tad tās var pārkalst, lapas sabirzt un zaudēt savu vērtību.
"Pirms lietošanas nesezonā kaltēto slotu uz mirkli noteikti iemērc aukstā ūdenī, izņem no tā, nopurina un noliek turpat, lai mitrums slotā atmodina smaržas. Ja ūdens pēc slotas izņemšanas palicis melns, tas liecina, ka slota zaudējusi savu biovērtību, tad vērtīgāk ir mazgāties šajā ūdenī, nevis pērties ar slotiņu. Ierasta kļūda ir pirms pēriena sauso slotu likt siltā ūdenī: tā slota pārmirkst, bet ūdens pārtop tējā, kuras biezumi jeb šī slota kļūst nevērtīga," iesaka Līga, piebilstot, ka tāpat praksē novērota kļūda, ka pirtī gājēji, izejot atvilkt elpu priekštelpā, slotas atstāj karstumā uz lāvas. To nevajadzētu darīt, ja negribas, lai slota zaudē vērtību, vienlaikus pirtī biezinot gaisu. Izejot ārā, slota jāņem līdzi, jānoskalo aukstā ūdenī un tad jāņem atpakaļ. Vēl nav ieteicams vienu slotu izmantot vairākkārt: vienai pirts dienai viena slota; vienai ģimenei – viena slota. Ar slotiņām arī nav ieteicams dalīties ar pirts kompāniju – katram ieteicama sava.
"Augusts ir biškrēsliņu, pelašķu, nātru laiks. Tas viss izmantojams pirtī: biškrēsliņu var saberzt ar mīklas rulli augu pulverī un izmantot kā skrubi, pelašķis der gan iespraušanai slotā, gan gatavošanai tējās, nātres – slotiņām," dabas ritumu raksturo Līga. Pirtī viena no pieejamām un reti garšīgām un smaržīgām zālītēm ir parastā nātre. Citi augi stipri kļūst vien vīstot un kalstot, bet nātre ir vērtīga arī nupat plūkta piemājas dārzā. Augus pirtī var izmantot, arī klājot tos uz lāvas, jo tad tie gan patīkami smaržo, gan ir patīkami uz tiem gulēt. Tur noder paparde, diždadzis, kalves. Pirtīs aizvien biežāk pieejami arī augu austie paklājiņi, tos ieteicams izmantot vienai pirts dienai, pa virsu pārklājot linu šalli vai dvieli. Šāds paklājiņš ir laba atpūtas vieta starp pirts procedūrām, kur uzlabot pašsajūtu un ļaut ādas porām elpot augu spēku.
No dabā sastopamajām zālītēm pirts karstumā nav ieteicama piparmētra, jo tā sniedz vēsinošu sajūtu, kas pirtī gājējā var radīt neapmierinātību, jo būšot ne īsti karsts, ne īsti vēss. Piparmētru var atstāt pirts izskaņai tējai vai noslēgumā masāžai. Tāpat pirts karstumā nav ieteicama asinszāle, jo tā aktivizē pigmentāciju.
Dabas veltes pirmajai pirts reizei:
- Mazulim: no dabas der tēja, augi, saknītes, miziņas, pumpuri, plaukstošas lapas, puķes uzlējumam vanniņai. Svarīgi lasīt ar labām domām! Augus meklē dārzā, mežā, pļavā, norā, Jāņu vainagā, tēju skapī mājās! Ir vērts līdz mežam, dzimtas dārzam, zemei aizbraukt un lēnu garu izstaigāt arī ziemā.
- Māmiņai: mātes izbraucīšanai gādā ziedu slotiņas (plūmju, ķiršu, ievu, ceriņu, jasmīnu, pļavas ziedu, vībotņu, liepu). Meklē pļavā, norā, mežā vai savā dārzā. Slotas var sasiet pati māmiņa gaidību laikā, izkaltēt vai sasaldēt, var uzticēt arī saviem tuvākajiem.
- Ziedojums: gatavojoties pirtīžām, domājam, kas būs ziedojums. Sendienās tā bija prievīte, naudiņa, gailis, vista. Mūsdienās – augu pušķītis, nesen plūkts, kaltēts vai nekaltēts. To pēc pirtīžām aizved mājās vai uz laukiem, izkaltē un sadedzina, lai aiziet informācija debesīm par mammas un bērniņa piedzimšanu.
- Ūdens: avota, strauta ūdens, labs akas ūdens – pašu sagādāts, ar labām domām smelts. Ticējumos rakstīts – smelts pret straumi, vienā reizē pilnu trauku un tā, lai nenopil un neizlaistās. Pēc vannošanas bērna ūdeni lej zem īpaša koka, krūma, vislabāk savā dzimtas zemītē.
- Citas rituālā lietderīgas lietas: sudrabs – bagātībai, maizes gabaliņš – labklājībai, sarkans dzīpariņš – veselībai, zaļš dzīpariņš – veiksmei. Mazs pīlādža vai kadiķa oglītes gabaliņš pret skauģiem, drēbīte mazuļa ģērbšanai, ko valkājis brālis, māsa, pati mamma, tētis – saticīgai dzīvošanai.