Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Aizraujošais pretrunīgums

Baku ir pilsēta, kura joprojām mainās, un vēlēšanās integrēties gan Austrumu, gan Rietumu pasaulē sadzīvo ar divu vadoņu – mirušā un dzīvā – kultu

Tas ir Trampa tornis – rāda taksists, kad no elpu aizraujošā Zahas Hadidas projektētā Heidara Alijeva centra nolemjam braukt uz viesnīcu ar taksometru. Esot ātri uzbūvēts, bet tā arī nav pabeigts un šobrīd stāv tukšs. Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku netrūkst jaunu ēku, kuras tiek būvētas iepriekš nojaukto vietā. Ir jūtama vēlme dzīvot pēc Rietumu parauga – ieejot tirdzniecības centrā, pēc zīmoliem pirmajā brīdī nepateiksi, vai atrodies Rīgā, Leipcigā vai Baku. Tomēr ir īpatnība, ko mūspusē nejūtam, – 2003. gadā mirušā Azerbaidžānas prezidenta portreti ir vides reklāmās uz ielām, un bez pašreizējā prezidenta Ilhama Alijeva pieminēšanas nevar notikt neviens puslīdz oficiāls pasākums.

Desmit minūšu

Tieši uz oficiālu pasākumu novembra sākumā Baku ieradās šī raksta autors un teātra kritiķe Līga Ulberte, jo abi bijām apstiprināti dalībai Ceturtajā Baku Starptautiskajā teātra konferencē. Abi arī tikām tribīnē, kas nebūt nebija pašsaprotami, jo notika runātāju atlase. Katrs, kas mūžā kaut reizi piedalījies zinātniskā konferencē, novērtēs Baku savdabīgo formātu – stundas laikā seši ziņojumi, katrs pa desmit minūtēm, bez iespējas uzdot jautājumus. Toties dzīvošana, transports un ēdiens bija garantēti, un, ņemot vērā lielo dalībnieku skaitu, nauda netika taupīta. Par finansējumu teātrim ne bez lepnuma ziņoja Azerbaidžānas kultūras ministra vietnieks Adalats Valijevs, kurš sarakstījis vairākas grezni izdotas grāmatas par teātri (pa vienai bija saliktas darba portfelīšos, kādi pienācās katram dalībniekam, un vismaz mans eksemplārs iespiests Lielbritānijā).

Valsts teātriem ir nodrošināta iestudējumu sagatavošana, aktieru algas, komunālie maksājumi, ir programma senioriem un atbalsts studijām Maskavā. No pašu teātru produkcijas gan redzējām tikai vienu ļoti tradicionālu izrādi Mirušie, turklāt bez adekvāta satura atstāsta, taču repertuāru sarakstos redzams, ka Baku iestudē ne vien vietējie spēki, bet arī, piemēram, lietuviešu režisors Jons Vaitkus un Latvijā labi pazīstamais nīderlandiešu izcelsmes britu režisors Jans Villems van den Boss.

Pieminēšanas vērta ir konferences tēma, jo ir skaidrs, ka Latvijas situācijā tā izraisītu daudz asākas diskusijas. "Multikulturālisms" ir vārds, kas Azerbaidžānā tiek lietots uz katra soļa, un Valsts prezidents šo gadu izsludinājis par multikulturālisma gadu. Faktiski tā ir tā pati tautu draudzība, tikai modernāk nosaukta. Multikulturālisms tiek izmantots arī, lai vērstos pret kaimiņzemi Armēniju, un atgādinājumi par Kalnu Karabahas okupāciju – to Azerbaidžāna uzskata par savu teritoriju – izskanēja vairākkārt; tika apgalvots, ka armēņi iznīcinājuši kultūras vērtības, veido mononacionālu valsti, savukārt multikulturālā Azerbaidžāna turpina uzturēt armēņu profesionālo teātri. Noformējot Azerbaidžānas vīzu, ir jānorāda, vai esi apmeklējis Kalnu Karabahu. Mēs nebijām, tāpēc lieki jautājumi neradās.

Dievišķā Zaha

Iespējas izsprukt no oficiālās dienaskārtības bija ierobežotas, tāpēc pilnīgi viss no tā, ko mums piedāvāja draudzīgs taksists pie tirdzniecības centra stūra, palika neapskatīts, degošās klintis ieskaitot. Tomēr pirmā diena faktiski bija brīva, un, kā jau īsti konferenču dalībnieki, nepalaidām garām iespēju aizšmaukt arī no pāris sesijām, kad pašiem nebija jākāpj tribīnē.

To, ka gribam apskatīt pasaulslavenās arhitektes Zahas Hadidas projektēto Heidara Alijeva centru, zinājām jau krietni pirms brauciena. Attēlos redzētā ēka vilināja tieši ar formu, mazāk ar saturu. Savādā kārtā vietējo cilvēku attieksme, kad stāstījām par saviem plāniem (vai jau pēc apmeklējuma lepojāmies, ka esam tur bijuši), šķita pārsteidzoši atturīga – tas taču tālu! Līdz Alijeva centram tiešām ir gabaliņš ar sabiedrisko transportu, kurā braucot iespējams aplūkot arī to Baku daļu, kas nav domāta parādei. Taču pati ēka fascinē ne tikai ar arhitektūras valodas plastiskumu, bet arī būvnieku darba kvalitāti. Te nevienā šuvju vietā nesūcas balts šķidrums kā mūsu Gaismas pilī. Baltā celtne ir reizē fundamentāla un gaisīga, gracioza, tomēr iespaidīga, īpaši, ja mazi cilvēciņi pie tās fotografējas.

Ēka, kura no katra skatpunkta izskatās atšķirīgi, apdzīvota ar izstāžu platībām, no kurām pamatekspozīciju veido Alijeva muzejs. Modernās tehnoloģijas stāstu par nu jau bijušo valsts vadītāju padara vizuāli pievilcīgu; atsevišķa ekspozīcijas sadaļa ir Alijeva greznie oficiālie auto. Citas izstādes acīmredzot atlasītas pēc maksimālas dažādības principa, tāpēc ir savs kaktiņš tradicionālajai kultūrai, tautastērpiem, paklājiem, mūzikas instrumentiem, ir izteiksmīgāko Azerbaidžānas arhitektūras objektu maketi, to vidū – Alijeva centra makets. Šādi iespējams redzēt arī objektus, līdz kuriem fiziski nokļūt neizdodas, piemēram, arhitektoniski savdabīgo Paklāju muzeja ēku, kas uzbūvēta sarullēta paklāja formā.

Acīs duras kontrasti

Baku arhitektiem gribas pārsteigt, taču šī vēlme brīžiem atduras pret realitāti. Tā slavenās trīs ēkas jeb Liesmu torņi tumsā tiek izgaismoti, bet ne katru vakaru. Tas sagādā vilšanos tiem, kuri cerējuši torņus aplūkot tumsā. Arī strūklakas tiek ieslēgtas un izslēgtas pēc kāda algoritma, acīmredzot tiek ievērots taupības režīms.

Baku, īpaši vēsturiskajā vecpilsētā, acīs duras kontrasti – vecās ēkas, kurās uz balkoniem izžauta veļa un pie kuru durvīm saulē sildās kaķi, un restaurētais mūris, kas uzfrišināts tādā pakāpē, ka zaudējis ticamību un izskatās pēc kino dekorācijas. Baku vecpilsētā savulaik filmēta leģendārā komēdija Briljanta roka, un varētu to darīt atkārtoti – nekas radikāli te nav mainījies. Suvenīru tirgotājs skaidro, ka gluži latviskie auseklīši uz austajām tarbiņām esot stilizēta astoņstūru zvaigzne no Azerbaidžānas karoga. Toties kāds paklāju tirgotājs izlicis neparastu eksemplāru, kurā spoguļattēlā atainots Maskavas Kremlis ar diviem Spasa torņiem. Sirreāli!

Dīvaini, ka gan veikalos, gan restorānos strādā jauni cilvēki, kuri nerunā ne angliski, ne krieviski. Pircēja vēlme nosvērt saldumus palielā veikalā izraisa zināmu kņadu, jo pārdevēja spiesta izsaukt kolēģi, kura saprot, ka runa ir par puskilogramu.

Vadoņa kults

Ir pilsētas, kuras mēģina piesaistīt tūristus ar savdabīgām skulptūrām, – prātā nāk, piemēram, Vroclava ar saviem bronzas rūķiem. Savukārt Baku, staigājot pa promenādi Kaspijas jūras krastā, neizbēgami sastapsim vairākas bronzas figūras, kuras paredzētas, lai tūristi ar tām fotografētos. Onkulis, ar kuru var sarokoties, kapteinis, kurš skatās jūrā, makšķernieks, mākslinieks, meitene, kura krāso lūpas, meitene ar lietussargu, apavu tīrītājs. Bronzas vīriņu, kurš aizsnaudies uz soliņa, var atrast parkā pat samērā tālu no centra, turklāt precīzi simetriski no celiņa uz otru pusi redzams īsts, dzīvs onkulītis, kurš tieši tāpat ir aizsnaudies. It kā kičs, taču rada priekšstatu par Baku kā tūristiem draudzīgu pilsētu.

Daudz nopietnāka ir cita tendence, ko var skaidrot ar tradīcijām un vietējo politisko specifiku. Tas ir bijušā valsts līdera Heidara Alijeva (1923–2003) kults. Piemineklis ar raksturīgā žestā paceltu roku tikpat labi varētu būt Ļeņina monuments ar nomainītu galvu. Konferences dalībnieki tika vesti uz Alijeva kapavietu, kur nolika centralizēti izdalītas rozes. Savukārt "oficiālās" neļķes tika liktas Brāļu kapos, kuros apbedīti cīnītāji par neatkarību XX gadsimta 90. gadu sākumā.

Alijeva lidosta, Alijeva centrs, Alijeva koncertzāle. Portreti pilsētvidē. Konferences atklāšanā uz skatuves dejo baleta trupa, fonā bijušais Azerbaidžānas prezidents kinokadros sarokojas ar citu valstu pārstāvjiem. Tā ir lietu kārtība, kuru mēs jau esam aizmirsuši.

Kopumā Baku ir interesanta pilsēta. Brīžiem kaitinoša, kad saproti, ka tieši priekšā vietai, kurā jānokļūst, ir autostrāde bez pārejas un tuneļa. Brīžiem ērmīga, kad ieraugi bagātīgu kaktusu audzi, kurā lielākajiem eksemplāriem uzlikti būri, it kā tie būtu putni vai dzīvnieki, kas varētu aizbēgt. Baku ļoti gribas pārsteigt – ar milzīgo karogu augstā mastā, ar Kristāla halli, kurā 2012. gadā notika Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls. Lai to visu aptvertu, ar dažām dienām nepietiek.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sākas darbs pie Rīgas Filharmonijas projektēšanas

Rīgas domei, pilnsabiedrībai Mark Arhitekti un Mailītis Arhitekti un Kultūras ministrijai (KM) uzņemoties savstarpējas līgumsaistības, aizsācies darbs pie Rīgas Filharmonijas (Nacionālās koncertzāles...

Iznāk grāmata par Rīgas ielām

Jāņa sēta sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Nacionālo arhīvu izdevusi grāmatu Rīgas ielas. Labais krasts. Tās autori ir Edgars Lecis un Inese Grandāne, māksliniece Līga Dubrovska...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja