Savukārt pagājušās nedēļas nogalē noslēdzās 65. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, kurā tika piešķirtas balvas filmām, kuras iezīmē aktuālo kino gadu – ar kārtas skaitli 2015. Šoreiz KDi skrupulozi neprognozē Oskaru vinnētājus un zaudētājus, kaut ar katru gadu šāda rotaļa žanrā "uzmini nu" kļūst arvien interesantāka. Galu galā liela daļa no ASV Kinoakadēmijas balvai nominētajām filmām ir vai nu skatāmas, vai jau izrādītas Latvijas kinoteātros.
Starp citu, šis ir labākais laiks arī Rīgas – un planētas Zemes, ja gribat, – kinoteātros, kad Holivudas komercprodukciju, kura pamatā mērķēta ļoti jaunam un ne īpaši izvēlīgam skatītājam, nomaina vai vismaz patīkami atšķaida nopietnas, jēgpilnas filmas, kas noder arī par izziņas un vēstures mācību materiālu. Te piesaukšu vien repertuāra jaunumu (no 27. februāra) – britu biogrāfisko drāmu Imitācijas spēle/The Imitation Game, kas stāsta par šifrēšanas ģēniju Alanu Tjūringu, kura ieguldījums cīņā pret nacismu bija nenovērtējams un kuru jau pēc kara fiziski salauza Britu impērijas oficiozā homofobija. Filma ir nominēta astoņiem Oskariem.
Kinoteātros esam redzējuši arī Puikas gadus/Boyhood un Putncilvēku/Birdman – izcilas, oriģinālas filmas, kas, manuprāt, ir vērtīgākās no visām, kas izvirzītas Oskara galvenajā – labākās filmas – kategorijā. Ar abām var viegli aizbāzt muti jebkuram vaimanātājam (arī man, arī man) par Holivudas piekopto globālo primitivizāciju – galu galā Ričarda Linkleitera eksperiments Puikas gadi (sešas Oskara nominācijas), kas tika filmēts 12 gadu un iemūžinājis reālo laika ritējumu, ir unikāls darbs pasaules kinovēsturē. Tā radītais laika kompresijas un patiesuma efekts ir "tīra manta", kino medija būtības un jēgas reabilitācija. Ja Amerikas kinoakadēmiķi lieto galvu, sirdi un prātu, tieši Puikas gadiem būtu jāuzvar labākās filmas un labākā režisora kategorijā.
Ja Amerikas kinoakadēmiķi ļausies racionāliem aprēķiniem vai aizrausies ar sevis žēlošanu, viņi būs nobalsojuši par vēl viena izcila režisora Alehandro Gonsalesa Injarritu filmu Putncilvēks (deviņas nominācijas). Esat taču redzējuši šo virtuozo traģikomisko un sirreālo vīziju par piemirstas Holivudas zvaigznes debiju teātrī – Ņujorkas Brodvejā? Satriecoša, enerģētiski uzlādēta filma, kas noteikti ļaus daļai kinoakadēmiķu filmas galvenajā varonī – Maikla Kītona spēlētajā pusmūža supermenā – saskatīt pašiem sevi un mazliet... pažēlot. Abas izvēles būs labas – tik oriģinālus pretendentus uz galveno Oskaru Holivuda sen nav atļāvusies – gan Putncilvēks, gan Puikas gadi jau ir pieskaitīti XXI gadsimta kinovēsturei. Jāpiemin arī manierīgais stilists Vess Andersons, kura filma Viesnīca Diženā Budapešta lepojas ar deviņām Oskara nominācijām.
Viss šajā dzīvē un kino apritē ir cieši saistīts, jo Puikas gadi un arī Viesnīca Diženā Budapešta pirmizrādi piedzīvoja un savas pirmās balvas saņēma pērnā gada Berlīnes kinofestivālā. Šo filmu aktīvais dzīves gads noslēdzas. Savukārt 2015. gada Berlīnes festivāls ar filmām, kas līdzīgas abām minētajām, diemžēl nelutināja.