Antikvariāts ir vieta, kurā tevi pārņem sajūta, ka klusums tur ir neiztraucējams. Ja es kādā februāra vakarā nebūtu vērojusi, kā strādnieki maina ūdens caurules pie Jaunā Rīgas teātra Lāčplēša ielā, iespējams, nekad nebūtu pamanījusi, ka turpat aiz stūra ir antikvariāts. Lai tajā iekļūtu, jāiziet cauri pagalmam un vēl jāatrod īstās durvis, jo otras ved uz kādu dārglietu veikalu.
Pirms devos iekšā antikvariātā, pamanīju, ka dārglietu veikalā cilvēki iegriežas biežāk nekā klusuma valstībā, kurā tu vari netraucēti pārvietoties pa dažādiem gadsimtiem. Antikvariātā mani pārņēma neveikla sajūta, ka tur neviena nav, tikai grāmatu un vecu avīžu kaudzes. Pārdevēju ieraudzīju pēc krietna laika, kad biju izbridusi no Dostojevska grāmatu kaudzēm. Sāku pētīt dzejas plauktu un aiz sajūsmas teju iekliedzos, kad manas rokas no grāmatplauktu bezdibeņiem izvilka Vizmas Belševicas dzejoļu krājumu ar visu viņas autogrāfu.
Pārdevēja Laimdota mani laikam bija vērojusi (jo no sajūtas, ka tevi kāds vēro, antikvariātos nekad nevar atbrīvoties) un pēc mana sajūsmas kliedziena pajautāja: "Kur jūs studējat" Atbildēju, ka esmu jau veca un studēju pirms desmit gadiem. Tad pārdevēja kādu brīdi vēroja manu seju un teica, ka esmu labi saglabājusies. Pēkšņi mani pārņēma sajūta – lai šeit nopirktu grāmatu, vajadzēs uzrādīt pasi, tāpat kā veikalā, lai nopirktu cigaretes, jāapliecina, ka tev ir astoņpadsmit gadu. Vairāk par astoņpadsmit pārdevēja man nedeva.
Varbūt tā tam arī ir jābūt. Ir grāmatas, pirms kuru iegādāšanās vajadzētu uzrādīt pasi, kas apliecina, ka tu tai esi gatavs. Kad biju tikusi galā ar dzejas kastēm un plauktiem, sāku pētīt gleznu reprodukcijas no Maskavas un Ļeņingradas muzejiem. Tās bija mazu kartīšu formātā. Kamēr rakājos pa reprodukciju kastēm, kuras bija sakrautas tieši pie Laimdotas galda ar kasi, viņa pajautāja, kas notiek ārā, vai vēl ir ziema. Atbildēju, ka ārā snieg, bet ir diezgan silts. Viņa atkal uz mani ilgi skatījās, un man šķita, ka redzu viņas sejā atkusni.
Kamēr turpināju krāmēties pa kastēm, viņa paguva ne tikai izstāstīt par čeku, savu dzīvi un to, ka šajā antikvariātā ir pavadījusi četrdesmit gadu, bet arī parādīt video ar savu mazmazmeitu, kura ēd makaronus kaut kur ļoti tālu no Latvijas. Tad viņa pamanīja, ka turu rokās kartīti, kurā ar melnu ogli uzzīmēta balerīna, un teica, ka to viņa man grib uzdāvināt. Pirms došanās prom pateicos Laimdotai un, kad grasījos atvērt durvis, vēlreiz uz viņu atskatījos. Viņa palika sava klusuma vidū, un man viņa atgādināja kādu, kurš ilgi nav paskatījies pulkstenī. Kartīti ar balerīnu ieliku kabatā, ārā bija atsācis snigt, uzliku cepuri un devos iekšā ziemā, apsolīdama sev kādreiz vēlreiz atgriezties pie cilvēka ar atkušņa seju. Antikvariātos nav pulksteņu, tāpēc tur var atgriezties jebkurā laikā.
"Vientuļš cilvēks spēj domāt tikai par draudzību, tāpat kā cilvēks ar apspiestām kaislībām ilgojas pēc miesas," tā sākas Lauras Grozas-Ķiberes izrāde Sapņotāji Dailes teātrī. Kamēr Metjū (aktieris Mārtiņš Upenieks) aiz muguras lēni attālinās tumsā, viņš mūs, skatītājus, sagatavo sekot kādām ilgām... Arī antikvariātos cilvēki ilgojas pēc cilvēkiem, es nodomāju, un man pēkšņi sagribējās pusdienās apēst makaronus. Varbūt ilgas ir antikvariāti mūsos pašos, no kurienes mēs baidāmies iziet
Radnieciski