Pēc pirmās mūsu šīgada pretendentu atlasei Supernova izraudzīto audioversiju noklausīšanās nācās piedzīvot vilšanos un visvairāk iebildumu akmeņu mest "pašmāju un ārzemju profesionāļu žūrijas" virzienā, nespējot noticēt, ka ārpus piecpadsmitnieka palikušās dziesmas bijušas vēl vājākas. Pērn par savu palikšanu aiz strīpas publiski runāja Andris Kivičs un Ralfs Eilands. Šogad klusums – vismaz pagaidām.
Iespējams, mana jau iepriekš skeptiskā attieksme lika vairāk uzmanības pievērst mūziķu sagatavotajiem priekšnesumiem kā tādiem glābšanas riņķiem Supernovas pusfināla raidījumā 3. februārī, un redzētais patiešām pārsteidza: nebija neviena izteikta favorīta, tomēr kopiespaids nebūt vairs nešķita tik bezcerīgs. Neko no tā neredzot un balsojot tikai par mūziku, es izvēlētos instrumentālo skaņdarbu, kas skanēja fonā, kamēr runāja vadītāji.
Skatoties vienu otru priekšnesumu ar krāšņiem tērpiem un horeogrāfiju, pat aizmirsu, ka šī vēl ir mūsu vietējā atlase, tikpat labi tas varētu būt kāds dalībnieks X no valsts Y lielajā konkursā, tātad nedarītu mums kaunu. Tomēr raksturojums "nedarītu kaunu, tātad iederētos kopainā", protams, arī ir gana slidens, jo tad tas saplūstu ar visu citu šovā redzamo un atkal paliktu nepamanīts. Tāpēc varbūt izņēmuma kārtā jāaizsūta duets Vēstulēs, kura dziesma izceltos ar latviešu valodu? Arī dueta dalībnieku iepazīstināšana ar sevi pirms uzstāšanās šķita visdabiskākā, tas izraisīja simpātijas pret jaunajiem mūziķiem. Tomēr Dona pārliecinošā izvirzīšanās priekšplānā pusfinālā liek prognozēt, ka tauta nobalsos par viņu, jo viņš pie savas dziesmas jau pieradinājis klausītājus, liekot par tās latvisko versiju atdot visvairāk balsu nesen notikušajā Latvijas Radio 2 dziesmu konkursā Muzikālā banka.
Ir lasīti viedokļi, ka Supernova ir pārvērtusies par jauno mūziķu parādi, tomēr šī tendence ir jāuztver pozitīvi, jo ir skaidrs, ka jaunu un talantīgu mūziķu mums netrūkst, bet vai daudzi no viņiem redz sevi kā pretendentus uz Eirovīziju?
Pēc pagājušā gada Supernovas esmu mēģinājis aģitēt daudzus dažādu žanru mūziķus piedalīties, bet bieži vien saņēmis neizpratnes pilnus skatienus un atbildes, ka tas nav konkurss viņiem un sacensība nogalina mākslu, taču šķiet, ka viņi aizmirst, ka ikkatrs, kurš spēris kāju uz nelielas skatuves, lai uzstātos publikai, jau ir iesaistījies sacensībā par savu klausītāju. Un tikai tādā veidā – nobombardējot ar labām dziesmām – ir iespējams mainīt priekšstatus par šo konkursu, jo tas nekur nepazudīs, bet jebkurš kauna traips ir aizkrāsojams vai aizlāpāms ar kaut ko, kas to padarītu pievilcīgāku. Līdzīgi kā caurumam sienā vienmēr var piekārt priekšā gleznu, lai vismaz kādu laiku, atverot acis, mēs kā gabaliņu no savas dzīves redzētu tieši to. Tāpēc ir prieks sen apnikušu mākslinieku vietā sarakstā redzēt lielākoties iepriekš nedzirdētus vārdus, kuri, iespējams, drīz vien arī aizmirsīsies, ja nebūs atcerēšanās vērti, bet viņi vismaz būs centušies.