Zinu, ka no mākslas kritiķa neviens neko labu negaida – tieši otrādi. Piemēram, mākslinieki ir pārliecināti, ka kritiķi ir asociālas būtnes, kas dzīvo tumsā un pārtiek no tīra ļaunuma. Mēģināju lauzt šo stereotipu – iznākt saulītē, pavērties zelta rudenī un sasist plaukstas, gaidot elpu aizraujošu mākslas sezonu. Kā man izdevās? Spriediet paši!
Nopriecājos, ka rudens sācies ar gada lielāko laikmetīgās mākslas festivālu – un tad izdzirdēju tā organizatorus sakām, ka ziemas laikā jau viņi nevarētu samaksāt par telpu īri. Patiesībā pat ne par telpām (ir jau pierasts, ka aktuālā māksla notiek tikai tur, kur ielaiž par velti, – tukšos veikalos, muižās un fabrikās), bet siltumu tajās. Nekas, mākslinieki ir radoši ļaudis, izdomās kaut ko, saimprovizēs – pieķeru sevi, ka tādā pārliecībā esmu pavadījis jau trīsdesmit gadu. Atgaiņāju negatīvas domas, pieslēdzos pozitīvajam egregoram – atceros, ka nesen runāju ar atzītu videomākslinieci, kura saņem gada stipendiju radošajam darbam. Ļoti palīdzot – aparatūras sagādei, tehnisko darbinieku algošanai. Skatos Valsts kultūrkapitāla fonda dokumentos – tādas stipendijas vizuālās mākslas nozarē ir tieši vienpadsmit, tās var saņemt konkursa kārtībā tikai vislabākie, un ne jau katru gadu. Apaļi deviņsimt četrpadsmit eiro mēnesī. Skolotāji neapmierināti kurnētu, kur nu vēl ārsti, bet mākslinieki – izgrozās!
Nekas, domāju, minētajam fondam naudas būšot ar katru gadu vairāk – tā prognozē paši fonda pārstāvji. Esot izdevies sasaistīties ar nodokļiem, ko valsts uzliek spēļu biznesam. Nelaižot nevienu sliktu domu galvā, samulsis prātoju – nez vai tas mani padara ieinteresētu mūžīgā šīs nozares uzplaukumā vai ne? Un ko tad, ja pašvaldības beidzot pakļausies iedzīvotāju, teiksim tā, ne visai labajai attieksmei pret spēļu zālēm un aizklapēs tās ciet? Kurā pusē man jābūt? Nopriecājos, ka pagājis priekšvēlēšanu laiks, kad viens par otru ķengājas pat visai sakarīgi ļaudis. Parasti viņi pēc Saeimas vēlēšanām atkal sadraudzējas, it kā nekas nebūtu bijis. Bet pamanu, ka ne šoreiz! Nav nekāds noslēpums, ka viena no partijām bija sevišķi iecienīta radošo ļaužu vidē, vismaz spriežot pēc sociālajiem tīkliem un sarunām, jo citādi jau balsojušie pēc profesijām netiek skaitīti. Tomēr tieši šī partija esot ļoti slikta, sastāvot no kosmopolītiskiem neliešiem – sauc lauku papi un viņu iztapīgie dēlēni, kas, pašiem sev par brīnumu, tikuši pie teikšanas. Mēģinu atgaiņāt īgnumu. Kultūras joma, visticamāk, būšot stabila – tā mums sola. Kam pietiks naudas, tam būs, kam nekad nav bijis – netiks arī turpmāk, jo, paši saprotat, inflācija taču! Kultūras ministra postenim esot pat vairāki kandidāti no vienas partijas – jo kuru gan citu ministriju lai viņi vadītu? Domāsim pozitīvi, saspiedīsimies ciešāk, lai siltāk. Kaut kā pārziemosim.