Rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma (1922– 2008) dzimšanas dienā 13. maijā Ikšķiles Tautas namā tika apbalvoti pirmie trīs Soduma literatūras balvas laureāti: Jānis Rokpelnis par prozas grāmatu Rīgas iestaigāšana (Mansards), Pēteris Draguns par dzejas krājumu Tumšā stundā (Neputns) un Egīls Venters par prozas izdevumu Mainīgā intervence (Dienas Grāmata). Laureāti ieguva Ikšķiles novada pašvaldības naudas prēmiju 1000 latu katrs.
Šis fakts ir nozīmīgs ne tikai pēdējā laikā daudzcietušās (par šo kultūrstratēģisko tēmu tika diskutēts visvairāk) nacionālās rakstniecības kontekstā. Ar literatūru, kā rādās, "lietas sāk iet uz labo pusi" – ir atvērtas dāsnas mērķprogrammas Kultūrkapitāla fondā, rakstnieki un dzejdari bišučakli rosās pie jauniem, daudzsološiem projektiem, krietni aktivizējušies krieviski rakstošie Latvijas literāti, savukārt sociālajos tīklos visādu diletantu un grafomānu saceltais troksnis kā un ko rakstīt "pie siles esošajiem nemākuļiem" nerimst ne stundu.
Ikšķiles pašvaldības literārais precedents varētu iezīmēt kādu lielisku tendenci kultūrā – slavu, atzinību un materiālo balstu meklēt un atrast uz vietām un ne tikai literatūras jomā. Arī teātrī (kaut vai Liepājas pašvaldības piemērs pilsētas teātra uzturēšanā, Valmieras uzņēmumu balsts VDT), mūzikā (Pētera Vaska fonda auglīgās iniciatīvas, Kremerata Baltica radošās aktivitātes Latvijā, kas nav tikai Rīga), arhitektūrā, vizuālajā mākslā (nu jau starptautiskais Cēsu Mākslas festivāls naudu meklē ne tikai Eiropā, bet rod arī pašās Cēsīs), mazāk dzirdēts par lokālo labvēlību kino. Piemēri ir, taču to var būt vēl vairāk.
Mērķis ir viens – ar šādiem nemitīgiem kultūru stimulējošiem pasākumiem, jā, pat maigā terora formā pierādīt tai snaudošajai galvai-pilij-sētai Rīgai (lasi – tai sētā sēdošajai valdībai), ka par maz ir vārdos pasludināt kultūru par valsts attīstības prioritāti. Jāsāk rīkoties kardināli, taču to nu nekādi nevar paveikt bez politiskās gribas. Taču šādas gribas ir par maz.
Ne ar kādu loģiku nav izskaidrojams tas, kāpēc šīs valdības laikā un jau trīs gadus pēc Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijas izbazūnēšanas Saeima un valdība tā arī nav sakasījusi tos dažus (tikai!) miljonus latu, lai nacionālā kino nozare nedzīvotu pussprāgušā stāvoklī? Kādēļ vienai pašai Latvijas Nacionālajai operai gada valsts finansējums ir divreiz lielāks nekā visiem deviņiem Latvijas dramatiskajiem teātriem kopā, īpaši ņemot vērā LNO vārgo repertuāra noslodzi – 10–15 izrāžu mēnesī divās zālēs, kamēr dramatiskajos teātros izrādes notiek trīs, pat četros spēles laukumos dienā! Tikai nevajag blabla- bla par muzikāli horeogrāfiskā žanra specifiku. Un tādus kutelīgus, nepatīkamus jautājumus pie varas esošajiem varētu uzdot kāliem.
Latvija kā valsts ir vajadzīga latviešiem, nevis ķīniešiem. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ķīnieši, gluži tāpat kā Briseles eirokrāti vai "Maskavas spalvainā roka", nedz runā, nedz raksta latviešu valodā, nedz skatās latviešu kino un teātri. Vai tiešām to ir tik grūti saprast – kam tāda valsts nepieciešama?