Šāvu vaļā acis, kolīdz ausis sadzirdēja strazdus. Šie ir agri putni, izsaka savu sakāmo, pirms kaijas un vārnas piebļauj pasauli ar savām personiskās dzīves problēmām. Tas ilga pavisam niecīgu mirkli, rīts vēl nebija izkrāsojies ne zils, ne pelēks, kad piepeši gāja pāri. Aizvēru acis. Skanēja kā veclaiku tintes spalva pa baltu papīru. Un tādas kā kautras cerības, kā naivas, bet nesatricināmas ilgas apakštonī. Zosis! Ir klāt. Pārlido pilsētas purvu. Un tad – viss. Tikai brīdis nepārprotamas tiecības.
Tikai daba. Nekāda naida. Vardarbība tikai par eksistences tiesībām. Kur cilvēkā tas dzimst, un vai maz tas, ko diendienā vīlē portāli un ziņas, – "naida runa" – pastāv? Tu skaidri zini, kā dzimst dusmas – vienreiz kā pistonga – uz līdzenas vietas, uzminot ar smalku papēdīti, citreiz riešas un riešas, un izsprāgst kā jūlija pērkoņi, kā bula bumbas. Bet tās ir tikai dusmas, kas grib izpausties. Ne karot, ne kādu likt uz lāpstiņām. Kāpēc? Ir neatbildams bērna un večas jautājums? Lai tas otrs saprot, ka es esmu pareizāks, labāks, taisnāks un cildenāks. Man labāka reputācija un vairāk naudas. Es gulēšu dzimtas kapos, bet tu – izgaisīsi viltotos krematorijas pelnos. Dusmas, ja tam līkajam pa dzīvi iet labāk? Var jau būt. Ir tāda kā nožēla, ka ar meliem un izlikšanos ir labāk dzīvot, bet naida tur nav. Ja kāds nāk ar nūju, tu arī atstutējies pret slotaskātu, bet visbiežāk tas ir tikai klibs viesis, ne iebrucējs. Skaudība? Tā ir zemiska un karmiska vaina, lai nu ko teiktu zinātnieki, bet no skaudības arī nedzimst naids. Tur dzimst citi kroplēni – greizsirdība, intrigas, atriebības –, bet ne naids. Ja naids ir visu negantību virums, jau visi esam uz kara takas, jo no visa tā kaut kādas šķipatas pielipušas ikvienam.
Kad biju pusaudze, man šķita, ka laba uzvedība, kaut kādas manieres, protokols, rituāli un pieņēmumi par cilvēku savstarpējo saskarsmi ir nožēlojama liekulība. Ja tas nāca savienojumā ar sociālisma cēlēju ideoloģisko varmācību, aiz derdzīguma bija jābēg – visvienalga, kur. Brīvībā. Šķūņaugšā, uz citu pilsētu, pie sliktiem draugiem, uz krogu, uz jūru, uz pagrabu. Sabiedriskā iekārta nomainījusies, bet vēlēšanās tā pati – brīvībā, ne cietumā, kur spīdzināšanas vietā tevi apmētā ar melu dakšām no rīta līdz vakaram. Varbūt tur var piedzimt naids?
Kāds Sibīriju izcietis cilvēks man ieteica, ka man gabals nenokritīs un kājas neatņemsies, ja būšu vienkārši laipna. Tas nenozīmē pielīdēja glaimus draņķim, bet patiesu laipnību – kā cilvēkam pret cilvēku. Tā bija viņa vienkāršā formula labai uzvedībai. No šādiem priekšstatiem par labu uzvedību ir aiziets tālu. No augstākajām tribīnēm var dzirdēt vārdus, par kuru verbalizēšanu publiski mana krustmāte un viņas vienaudzes būtu saļimušas savās baltajās iesvētību kleitās kā sadurti gulbji. Par to, cik vaļīga un reizē vulgāra kļuvusi ikdienas runa, atbildīgi ir visi. Ar pieklājības frāzēm otram galvu necirtīsi, vai ne? Tur der žestu valoda vai paraupjas frāzītes. Ja ieilgst laiks, kad labprātāk klausās vismelīgākajos politiķos, ne dzejniekos, naids izrādīsies aizstāvības izpausme.
Bet zosis lido.