Gada nogale atnesusi pārmaiņu noskaņojumu divos Latvijas teātros – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris otrdien tika pie jauna direktora, savukārt Latvijas Nacionālā teātra valdes loceklis Ojārs Rubenis paziņojis, ka ieņems izpilddirektora amatu, bet uz valdes locekļa vietu Kultūras ministrija sludinās konkursu.
Nevar nepamanīt, cik atšķirīgi ir abi vadītāju maiņas scenāriji. Vienā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka līdzšinējais vadītājs darbu atstāj un teātrī ir gana daudz kā maināma un attīstāma, iespējams, citādi nekā līdz šim, taču nevar nejust, ka pašā teātrī virmojušas klusas bažas un pat bailes no pārmaiņām. Otrā gadījumā pašreizējam vadītājam veido speciālu amatu, kuru viņam nav šķēršļu ieņemt, un uzsvērta pēctecības saglabāšana.
Līdzšinējais Krievu teātra direktors Eduards Cehovals amatā bijis gandrīz 30 gadu, un ar viņa vārdu saistās viss, kas šajā teātrī noticis, ieskaitot rekonstrukciju un vairāku galveno režisoru nomaiņu. Pagājušās nedēļas nogalē, viesojoties Viļņas Krievu teātrī, nevarēju nejust, cik nodzīvota ir tā ēka un nevienmērīga trupa. No šāda viedokļa Rīgas Krievu teātrī problēmu ir mazāk, un būtiski, ka teātrim ir gana daudz jaunu un talantīgu aktieru, kurus vajag tikai attīstīt.
Eduards Cehovals bija nosaucis savas atbalstītās pēcteces – teātra aktrises un dažādu pasākumu producentes Danas Bjorkas – vārdu un īgņojās par konkursa komisijas ievēroto slepenību pretendentu atlases laikā, taču, lai nonāktu pie tāda paša rezultāta, pagāja pietiekami ilgs laiks. Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, vismaz daļa trupas šo lēmumu apsveic, tas nozīmē iesākto labo darbu pēctecību un attīstību. Ja vēl notiktu brīnums un mēs Danu nezaudētu kā aktrisi...
Otrais scenārijs ir vēl sarežģītāks. Nacionālā teātra valdes loceklis Ojārs Rubenis nolēmis turpmāk būt izpilddirektors, kāda līdz šim teātrī nav bijis, savukārt uz valdes locekļa amatu ministrija sludinās konkursu. Var saprast teātra kolektīva vēlmi Ojāru Rubeni saglabāt jebkādā statusā, jo tieši viņa laikā teātris piedzīvojis kvalitatīvu izrāvienu. Tomēr mulsina, ar ko tad nodarbosies jaunais valdes loceklis, citiem vārdiem, direktors de iure, ja viņam blakus diendienā atradīsies direktors de facto. Kurš sadalīs pienākumus – ministrija vai tomēr esošais teātra vadītājs, kuram blakus jebkurš iesācējs sākumā paliks ēnā; tas savukārt ietver zināmas spriedzes risku. Vai izpilddirektors faktiski nebūs mākslinieciskais vadītājs, kuru attiecīgi tā arī varētu dēvēt, citādi piedāvātais amata nosaukums liek domāt par tīri tehniskiem pienākumiem.
Saprotams, ka kolektīvs vēlas saglabāt labo darbu pēctecību un droši vien neplāno padzīt Ojāru Rubeni arī pēc teātra simtgades, līdz kurai viņš paudis apņēmību strādāt. Taču ir svarīgi, lai jaunā situācija tiktu izmantota radošā potenciāla atraisīšanai, nevis cīņai par varu.
Kolēga
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Kāpēc