Anjēzes Vardas vārds ir cieši saistīts ar franču jauno vilni – XX gadsimta 50.–60. gadiem, vienu no būtiskākajiem posmiem Eiropas kinovēsturē, kad Francijā grupa jaunu cilvēku sāka radikāli eksperimentēt ar kinovalodu, raisoties vaļā no klasiskās izteiksmes važām. Anjēze Varda bija viena no viņiem, viena no jaunā viļņa modernistiem, līdzās Fransuā Trifo, Žakam Rivetam, Alēnam Renē, Žanam Likam Godāram, Žakam Demī un citiem. Žaks Demī vēlāk kļuva par Anjēzes Vardas dzīvesbiedru, pēc viņa nāves Varda radīja vienu no savām spēcīgākajām filmām Žaks no Nantes (1991) – tā bija intīma un drosmīga meditācija par nāves tēmu. Jaunā viļņa laikā Anjēze Varda bija viena no retajām sievietēm neformālajā domubiedru grupā, kas pārveidoja Francijas kino, ienesot tajā subjektīvismu, dokumentalitāti, poētiku, eksperimentālismu. Pēc Anjēzes Vardas aiziešanas ar šo kinomākslai tik būtisko virzienu saistās vairs tikai Žans Liks Godārs – viņš joprojām ir ierindā.
Iespējams, esat redzējuši vienu no pēdējiem Anjēzes Vardas darbiem Sejas, ciemi/ Visages, villages (2017). Apceļojot Franciju un veidojot fotoinstalācijas kopā ar citas paaudzes slavenību – mākslinieku un fotogrāfu JR –, Anjēze Varda nonāca Šveicē, kur dzīvo Godārs, un klauvēja pie viņa durvīm, kas tā arī netika atvērtas. Tas bija efektīgs filmas fināls un pārliecinošs apliecinājums tolaik 88 gadus vecās Anjēzes Vardas pašironijai un vitalitātei.
Anjēze Varda mākslas pasaulē ienāca kā fotogrāfe, pēcāk veidoja gan dokumentālas filmas, gan inscenējumus, gan instalācijas, iekarojot mākslas galerijas. Arī Sejās, ciemos fotogrāfijai ir milzu nozīme – JR iemūžinātās cilvēku sejas kļuva par milzu fototapetēm, ar kurām tika noklātas mājas dažādās Francijas vietās. Dienās, kad aizgāja Anjēze Varda, JR Parīzē īstenoja vienu no saviem ambiciozākajiem projektiem – ar papīra faktūru palīdzību viņš šķietami iegremdēja Luvras stikla piramīdu telpiskā krāterī. Šo mākslas akciju JR veltīja Anjēzei Vardai.
Pirms diviem gadiem filma Sejas, ciemi bija nominēta Oskaram kā labākā dokumentālā filma. Neilgi pirms tam Anjēze Varda saņēma ASV Kinoakadēmijas goda balvu par ieguldījumu kinomākslā. Viņa ir vienīgā sieviete režisore, kura līdz šim ir saņēmusi šādu godalgu. Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu režisorei tika pasniegta Rīgā 2014. gadā.
Ir režisori, kuriem ir bijusi iespēja strādāt daudz intensīvāk, – skaitliski Anjēzes Vardas uzņemto spēlfilmu skaits nav milzīgs. Tomēr tie visi ir izcili mākslas darbi: gan jaunā viļņa klasika Kleo no 5 līdz 7 (1961), gan Vagabond (1985) un citas. Pamatā Anjēze Varda uzņēma filmas par sievietēm, viņu mēdz dēvēt arī par konsekventu feministi. Taču režisore ir tvērusi plašāk – viņu vienmēr ir interesējušas eksistenciālas dimensijas. Februārī Berlīnes kinofestivālā tika pirmizrādīta viņas pēdējā filma Anjēze par Vardu/Varda by Agnès (2019) – elegants, pašironisks un vieduma piepildīts režisores atskats uz dzīvi mākslā. Šī filma ir kļuvusi par dzīvē tik miniatūrās, taču apbrīnojami spēcīgās Anjēzes Vardas atvadām.