8. aprīlī uz Latvijas kinoekrāniem nonāks režisora Matīsa Kažas (1995) satīriskā komēdija Ūdens garša. Tās uzmanības centrā ir žurnāliste Katrīna, kura pēta noslēpumainu organizāciju, ko vada plašu popularitāti ieguvušais Meistars. Kad žurnāliste uzzina par shēmām, kas stāv aiz viņa organizācijas Ūdens mājas, viņa nolemj to izmeklēt un informēt sabiedrību par patiesībā notiekošo, kas slēpjas aiz miljonu eiro vērtā Meistara projekta, kurā cilvēki sevi attīra ar īpaši strukturēta ūdens spēku. Lomās varēs redzēt Vili Daudziņu, Ivetu Poli, Andri Keišu, Jāni Skuteli, Gerdu Lapošku un Alisi Dzeni, kuri ir arī scenārija līdzautori. Tāpat kā savā filmā Kino un mēs (2020), arī šajā darbā Matīss Kaža ir apvienojis teātra un kino elementus, darbību pārceļot nosacītā vidē un visu filmu uzņemot vienā nepārtrauktā kadrā bez montāžas vietām. Filmas operators ir Aleksandrs Grebņevs.
Šogad gaidāma vēl vienas Matīsa Kažas filmas – drāmas jauniešiem Neona pavasaris – pirmizrāde. Pašlaik viņš aktīvi strādā arī kā Lindas Oltes ģimenes drāmas Māsas un Ginta Zilbaloža otrās pilnmetrāžas animācijas filmas Straume producents.
Kā radās filmas Ūdens garša ideja?
Impulsu man deva virtuālā sabiedrības sašķeltība, ko piedzīvojām kovida pandēmijas laikā. Konkrēti šai filmai mēs iedvesmojāmies no visradikālāko alternatīvo viedokļu paudējiem un skatījāmies, kas notiek ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Eiropā un Krievijā. Pētījām daudz materiālu, it īpaši videoformātā, kas ir vispiemērotākais formāts aktieriem, lai atrastu tēlu prototipus. Tas attiecas ne tikai uz Viļa Daudziņa Meistaru, bet arī uz Ivetas Poles žurnālisti, Alises Dzenes influenceri un Andra Keiša praktisko adeptu Aldīti.
Vai Aldītim ir kāds konkrēts prototips Latvijā?
Aldītim ir vairāki prototipi. Viņa biogrāfija ir paņemta no viena cilvēka un vizuālais tēls – no cita. Savukārt viņa vārds ir par godu vēl citam cilvēkam, kuru jūs varat tikai nojaust, bet mēs nespējām atturēties no tā, ka BDSM sapnī, kā mēs to paši saucam, tiek izmantots izsauciens "Aldīti!".
No kurienes nāk viņa profesijas nosaukums?
Praktiskais adepts? Tas ir kaut kas tāds, ko atradu, pētot kultus. Tas ir augstākā ranga māceklis. Arī Jāņa Skuteļa PR speciālistu bija plānots nosaukt par sabiedrisko adeptu, bet šis profesijas nosaukums pazuda, kad īsinājām scenāriju.
Šādi visradikālāko alternatīvo viedokļu paudēji īpaši parādās tieši krīzes momentos.
Ūdens garša tapa pandēmijas krīzes laikā, bet šobrīd uz tajā skartajām tēmām skatāmies pavisam citādi, ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad smadzeņu skalošana ir aktuālāka nekā jebkad agrāk, jo tagad uzmanības centrā ir tas, ka lielākā daļa veselas nācijas ir pakļauta šāda veida manipulācijai. Filmā mēs operējam ar samērā nelielu organizāciju, bet principi ir līdzīgi – cilvēkiem ir nepieciešams kaut kāds papucītis vai mammīte, kas pasaka priekšā, kā pareizi domāt un kā pareizi rīkoties konkrētā situācijā, tādējādi nepieprasot indivīda personīgo nostāju. Man šķiet, ka tas ir tas, kas notiek Krievijā.
Sava personīgā nostāja var maksāt piecpadsmit gadu ieslodzījumā.
Jā, bet neitralitāte šajos apstākļos vairāk nav pieņemama. Protams, daudziem tā var būt izdevīga pozīcija, bet tā vairāk nav morāli un ētiski pieņemama.
Kas ir galvenā tēma, kas jūs pašu nodarbina jaunās filmas kontekstā?
Galvenā tēma mūsu filmā ir brīvā griba un tas, cik lielā mērā esam spējīgi patstāvīgi izdarīt izvēli, cik lielā mērā mēs atreferējam to, kas ir mūsu informācijas un viedokļu burbulī, cik lielā mērā mēs sekojam kāda cita mūsos iesētai domai. Tie ir jautājumi, kurus vēlamies uzdot. Tā kā darbojamies satīrā, mēs izmantojam diezgan sāpīgu humoru un beigās to pārvēršam par diezgan nežēlīgu filmu. Starp citu, satīra ir bijusi līdz šim neierasts žanrs Latvijas kino, bet zinu, ka arī brāļi Ābeles savā filmā Nemierīgie prāti (gaidāma uz ekrāna 27. aprīlī – I. A.) ir izmantojuši satīras elementus stāstā par laikmetīgās mākslas pasauli.
Pastāstiet par aktieru izvēli filmai. Vai pieturaties pie zināmām vērtībām?
Filmā Ūdens garša ir visa manas iepriekšējās vienā kadrā uzņemtās filmas Kino un mēs trijotne – arī Egons Dombrovskis parādās uz ļoti īsu brīdi, ne gluži vaigā, bet tomēr. Man gribējās turpināt sadarbību ar šiem aktieriem, bet bija jāiet pavisam citā virzienā, lai mēs neatkārtotos. Filmā Ūdens garša ir divas reizes vairāk aktieru, divdesmit trīs dekorācijas, divas lokācijas un pārbrauciens.
Pārējie aktieri tika piemeklēti atbilstoši tēliem, kuru sistēmu biju izveidojis jau pašā sākumā. Es nebiju strādājis ar Ivetu Poli, bet viņa brīnišķīgi nospēlēja mātes lomu Lindas Oltes filmā Māsas (uz ekrāniem iznāks oktobrī – I. A.). Sapratu, ka gribētu viņu uzaicināt piedalīties arī šajā darbā.
Kā Ūdens garšā nonāca Vilis Daudziņš?
Pēc izmeklētāja Orlovska lomas manā iepriekšējā filmā Kur vedīs ceļš (2021) Vilim Daudziņam vajadzēja iedot citādu aktierisko izaicinājumu. Iedomājoties viņu à la Jēzus Kristus parūkā, uzreiz nāca smiekli un gribējās to redzēt vairāk. Vilis Daudziņš ir lielisks ar to, ka viņš ir izcils pārliecinātājs – tas, kā viņš runā, žestikulē un darbojas, raisa ticamību. Man bija vajadzīgs šāds varonis, kurš var teikt brīžiem pat absolūti neticamas un absurdas lietas, bet daudzi tam notic, tas nostrādā kā placebo efekts, piemēram, pianists Federiks pēc Meistara apmeklējuma atgūst iedvesmu un roku kustības.
Par atklājumu skatītājiem varētu kļūt aktrise Alise Dzene.
Alisei Dzenei bija vissarežģītākais uzdevums, jo viņa spēlē influenceri, kura pati sevi filmē un veido videomateriālus, līdz ar to viņa citādi nekā pārējie aktieri mijiedarbojas ar operatoru, kurš savā ziņā kļūst par vienu no filmas tēliem – neredzamajiem, bet vienā ainā dzirdamajiem (smejas). Viņai ir jābūt gan tēlā, gan paštēlā, gan arī jāspēlē atsvešināti, apzinoties, ka kamera viņu filmē.
Arī citi aktieri visai tieši sadarbojas ar kameru.
Ūdens garšā mēs spēlējamies ar naratīva skatpunktiem un darām to noteiktā veidā, proti, kameras objektīvam priekšā tiek likti dažādi filtri, kas maina attēla rāmja izmēru, vizuālo faktūru un tonalitāti un līdz ar to maina arī skatpunktu – mēs nokļūstam kāda tēla iekšējā pasaulē vai sapnī, vai kādā citā situācijā. Tas tiek darīts, aktieriem pašiem pienākot pie kameras objektīva un nomainot filtru. Savā ziņā viņi uz brīdi kļūst par operatora asistentiem.
Filmā ir ietverti arī scenārija lasījumu fragmenti. Kāpēc tāda izvēle?
Ūdens garšas struktūru būvējām tā, lai ik pa laikam atgādinātu, ka mēs veidojam filmu, un darījām to dažādos veidos – visi filmas tēli dzīvo konstrukcijās, tāpēc mēs arī skatītāju gribējām ievietot acīmredzamā konstrukcijā. Scenogrāfijā iedvesmojāmies no Dereka Džārmena filmas Vitgenšteins un Larsa fon Trīra Dogvilas ar to nosacīto vidi. Aktieri ik pa brīdim iejūtas paštēlā, un kādā mirklī Iveta Pole pat speciāli aizmirst, kā sauc vienu no filmas tēliem, un režisors viņai to atgādina vai arī nolasa scenārija fragmentu, kas viņai šajā brīdī kā aktrisei būtu jādara.
Ļoti efektīgi filmā tiek izmantots zoom objektīvs.
Atšķirībā no filmas Kino un mēs šajā darbā izmantojām pietuvināšanas un attālināšanas funkciju, kas palīdz kaut ko atklāt vai uzsvērt. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums operatoram un fokusu pullerim šāda viena kadra filmas uzņemšanas procesā. Mūsdienās zoom objektīvi visvairāk tiek izmantoti mokumentālā žanra filmās, kas cenšas imitēt dokumentalitāti. Pārējos kino žanros tas bija ļoti izplatīts paņēmiens pagājušā gadsimta 70. gados un pamazām atgriežas arī šodien. Pēdējā gada laikā esmu redzējis vairākas filmas, kurās tiek izmantots zoom objektīvs, piemēram, Šona Beikera filmā Sarkanā raķete un Ādama Makeja filmā Neskaties augšup, kas ir pieejama Netflix.
Filmā visu laiku ir jūtams interesi raisošs saspringums. Vai tas ir tas, ko dod filmēšana vienā kadrā?
Mums pašiem saspringums bija visu laiku (smejas). Ja kaut kas noiet greizi, mēs atgriežamies starta pozīcijā, jo nav nekādu kontrolpunktu kā mūsdienu videospēlēs. Mums bija situācijas, kurās beidzām filmēt 27. vai 42. minūtē, jo kaut kas nesanāca. Īpaši aktieriem tā bija sirdi plosoša sajūta, jo viņi bija dzīvojuši kadrā tik ilgu laiku, bet pēkšņi džipam saplīst riepa, un viss jāsāk no gala, jo šajā darbā nav nekādas mānīšanās, mēs nevienā vietā nelāpāmies ar neredzamiem līmējumiem – nav nevienas griezuma vietas. Saspringuma raisīšanā palīdz arī komponista Kaspara Kurdeko veidotais skaņu celiņš, kurš dzen filmas ritmu uz priekšu un kura radīšanā, tāpat kā tēlu veidošanā, liela nozīmē ir bijusi improvizācijai.
Protams, ja filmas uzņemšana notiktu tradicionālā veidā, viss būtu noslīpētāks un nopulētāks un rezultātā izskatītos pavisam citādāk, bet tādā gadījumā pietrūktu tās kolektīvās enerģijas, ko var just šajā darbā.
Vilis Daudziņš teica, ka bez viena kadra nebūtu iespējams nospēlēt pēdējo ainu tādā intensitātē, kāda ir tagad.
Jā, tā ir izlāde visam, kas ticis uzlādēts iepriekš.
Kāda ir jūsu darba specifika viena kadra filmā?
Viss darbs man ir jāveic pirms filmēšanas procesa. Tradicionālā veidā mēs nofilmētu dublu, izdarītu korekcijas un jau pēc tam filmētu ar korekcijām, bet šajā gadījumā manas iespējas aprunāties ar aktieriem ir minimālas – es varu atrast kādu šķirbiņu, kurā viņiem kaut ko pačukstēt priekšā, taču tas ir attiecībā uz nākotni, nevis nospēlēto ainu.
Filmas Ūdens garša mediju seansā teicāt, ka tas ir tāpat kā teātrī.
Jā, piemēram, JRT izrādes laikā Alvis Hermanis nevar pienākt pie aktieriem un teikt – nospēlēsim vēlreiz un šoreiz to darīsim citādāk. To var darīt tikai pirms nākamā nepārtrauktā dubla filmēšanas. Kopumā mums bija vienpadsmit dublu. Priekšpēdējā dienā abi bija neveiksmīgi, jo vienā gadījumā saplīsa džipa riepa, savukārt otrajā gadījumā desmit minūtes pirms filmas beigām operators paklupa pār skaņu operatoru un nogāzās garšļaukus. Pēdējā dienā nebija variantu un nebija vairāk, kur atkāpties. Sanāca abi dubli.
Vai metāt monētu?
Noskatījos abus variantus un izvēlējos.
Mūzikas kritiķis Uldis Rudaks pēc filmas noskatīšanās teica, ka montāža kino daudz ko bojā. Vai varat tam piekrist?
Nez ko par to teiktu Sergejs Eizenšteins (smejas). Šajā gadījumā vienkārši tiek izmantota cita veida montāža – jau pieminētā zoom objektīva izmantošana, filtru maiņa, pāreja no vienas scenogrāfijas uz otru, skaņa. Piemēram, ar skaņu var radīt atmosfēru, kas liecina, ka esam kafejnīcā, un tādējādi "iemontē" skatītāja pieredzi šajā vidē.
Ūdens garša nav jūsu vienīgais projekts, kas gaida pirmizrādi. Vai varat pastāstīt par pārējiem?
Mans šī gada flagmaņprojekts ir filma Neona pavasaris, kuru uzskatu par savu labāko filmu. Pirmizrāde ir ieplānota rudenī. Tas būs stāsts par mūsdienu jauniešiem svarīgām un aktuālām tēmām uz reiva pasaules fona. Galveno lomu atveido jaunā dzejniece Marija Luīze Meļķe, kura ir arī viena no scenārija autorēm un spēlē neticami. Tā ir mazbudžeta filma, kas izskatīsies dārgāk, nekā tā ir uzņemta. Šajā darbā ir izmantots ļoti daudz brīvprātīgā darbaspēka – cilvēki nāca filmēties masu skatos par brīvu, un liela atsaucība bija arī no vietējās elektroniskās mūzikas komūnas, kas mums palīdzēja ar skaņu, gaismu un scenogrāfijas elementiem. Daudz kas ir panākts uz entuziasma bāzes. Arī Neona pavasarī ir izmantots viena kadra princips, bet citādi – viena aina tiek filmēta vienā kadrā, jo gribējām radīt dokumentalitātes sajūtu, ticamību un imersivitāti. Rudenī uz ekrāniem iznāks vēl viena drāma – režisores Lindas Oltes filma Māsas –, kurā piedalos kā producents.
Runājot par 2022. gada otro pusi, Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps festivālā notikušajā diskusijā kritiķe Daira Āboliņa teica, ka pirmo reizi Latvijas kinovēsturē būs tā, ka Latvijas kino konkurēs ar Latvijas kino.
Jā, šoruden pirmizrādi piedzīvos kādas desmit Latvijas spēlfilmas, turklāt nedrīkst aizmirst, ka ārzemju filmas veido lielāko repertuāra daļu un būs jākonkurē arī ar starptautiskiem kases grāvējiem un autorkino darbiem. Skaidrs, ka uz Aigara Graubas Jumpravu un Viestura Kairiša Janvāri aizies daudz skatītāju, bet par pārējiem darbiem ir grūti izteikt prognozes – var būt gan sensācijas, gan pilnīgas izgāšanās šajos apstākļos pēc pandēmijas, kad kino apmeklējums ir būtiski krities.
Pastāstiet par trešo projektu, kas tieši tagad top studijas Dream Well Studio telpās, kurās notiek intervija.
Ginta Zilbaloža animācijas filma Straume būs gatava tikai 2024. gada pavasarī. "Gint, tev arī būs drāma?" (Matīss vaicā režisoram Gintam Zilbalodim, kurš sarkastiski apstiprina teikto – I. A.) Ja pavisam nopietni, tajā būs gan meditatīvi apcerīga noskaņa, gan daudz piedzīvojumu. Šī ir mūsu studijas filma ar vislielāko starptautisko potenciālu vairāku iemeslu dēļ. Tā ir skatītājam draudzīgāka nekā Ginta debijas filma Projām (2019), jo Straumē ir dzīvnieki. Tas paplašina auditoriju.
Jāpiebilst, ka dzīvniekus Gints neinterpretē, kā ierasts mūsdienu animācijā, kurā ir antropomorfiski dzīvnieki, kas uzvedas kā cilvēki – staigā uz divām kājām un sarunājas savā starpā. Teksta prombūtne ir vēl viens nosacījums, kas var nākt par labu filmas izplatīšanai pasaulē, jo to varēs saprast jebkurā vietā bez dublāžas. Ceru, ka Straume kļūs par tādu audiovizuālo pieredzi, kas sagrābs skatītāju un nelaidīs viņu vaļā līdz pašām beigām.