Ja man būtu jāizsakās par Andras Neiburgas īsprozas nepārejošo parādību, es teiktu: trāpīgs un detalizēts "visu grēku" katalogs. Žanram atbilstoši atturīgs un klusināts. Protams, pilns izmisuma. Protams, bez cerības. Īsi sakot – tā uz izdevuma Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls aizmugures vāciņa raksta filozofe Agnese Irbe.
"Es nemaz cita neesmu, es esmu izdomāta. Manis pilnīgi nav. Es esmu tāda izplūdusi būtne. Es spēju sakoncentrēties un kaut kas būt, vienīgi rakstot," tā par sevi pati rakstniece un publiciste Andra Neiburga. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā klajā laists rakstu krājums Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls, kas ir pirmā zinātniskā grāmata, kas veltīta rakstnieces daiļradei.
"Hipnotiskais iespaids, kādu Andra Neiburga ir atstājusi uz lasītājiem, kritiķu vērtējumos sniegts vien virspusēji, tāpēc šķita būtiski iedziļināties atsevišķos jautājumos, kas ne tikai būtu saistīti ar formas un izteiksmes meistarību, bet arī piedāvātu laikmetīgas, mūsdienu teorētiskajās nostādnēs balstītas interpretācijas. Šis rakstu krājums turpina 2017. gada 27. janvārī organizētās konferences ieceri – pulcēt dažādu paaudžu pētniekus, piedāvājot jaunus tekstu tuvlasījumus, arī izejot ārpus īsā stāsta žanra robežām, tostarp vēršot uzmanību uz A. Neiburgas darbību publicistikā, kā arī uz kopsakarībām ar viņas meitas Katrīnas Neiburgas radītajiem videomākslas darbiem. Šis rakurss šķiet likumsakarīgs, ja ņem vērā ne vien A. Neiburgas izglītību vizuālajā mākslā un īso darbību mākslas jomā, bet arī K. Neiburgas mākslas specifiku, kas balstīta antropoloģiskā pieejā, iedziļinoties attēloto personu pārdzīvojumos," saka LU LFMI pētnieks Jānis Ozoliņš – krājuma sastādītājs un zinātniskais redaktors.
Rakstu krājumā apkopotie tekstu tuvlasījumi tematiski sakārtoti četrās nodaļās: Konteksti, Stāstījums, Valoda un Attēli, sniedzot starpdisciplināru skatījumu uz rakstnieces daiļradi, izmantojot dzimtes studiju, materiālisma, adaptācijas, naratīvu u. c. teorijas, kas raksturo plašās iespējas tekstu analīzē.
Rakstu krājumā autori ir pazīstami literatūras, mediju un mākslas pētnieki – Sandra Meškova, Kārlis Vērdiņš, Zita Kārkla, Inguna Sekste, Anita Rožkalne, Sanda Rapa, Anna Auziņa, Ilva Skulte, Ieva Viese-Vigula, Solvita Krese, Laine Kristberga un Jānis Ozoliņš.
Rakstu krājumā iekļauta arī pilna Andras Neiburgas bibliogrāfija, kuru sastādījusi LNB speciāliste Ilona Dukure, personu rādītājs un kopsavilkums angļu valodā, kuru tulkojusi Ieva Lešinska-Geibere. Grāmatas dizainu un maketu veidojis Aleksejs Muraško. Grāmata sagatavota un izdota Valsts pētījumu programmas Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības projektā Kultūra un identitātes Latvijā: mantojums un mūsdienu prakse.
Par Andras Neiburgas debijas krājumu Izbāzti putni būros 1988. gadā prozaiķe Regīna Ezera izdevuma priekšvārdā rakstīja: "Neviens cilvēks viņai nav tik sīks, lai nebūtu viņas uzmanības cienīgs. Neviens raksturs tik melns, lai nemirdzētu arī kāda gaiša maliņa. Neviena seja tik bezpersoniski blāva, lai nepavīdētu vismaz viens spilgts vaibsts." Un vēl: "Viņa ir kalsna, briļļaina un šarmanta, tikai nule pārkāpusi robežu, aiz kuras sākas "Balzaka sieviete". (..) Viņa nav skandaloza persona, bet par viņu runā. Tas viss, kopā ņemot, šo to pasaka par Andru Neiburgu kā par sava dzimuma un savas paaudzes pārstāvi, bet neko vēl daudz neizteic par viņu kā prozaiķi."
Jaunajā pētījumā beidzot izlasāma arī pašas Andras Neiburgas atbilde, kāpēc literatūrā apklususi: "Šis virziens būtu varējis izaugt arī daudz nopietnākos darbos, ja nebūtu nākusi atmoda. Bet tad tā turpināt likās ētiski nepieņemami, jo tas neiekļāvās lielajā pacēlumā, kas valdīja sabiedrībā. Savukārt iet līdzi šim pacēlumam un rakstīt pēkšņi kaut ko "urrā patriotisku" šī paaudze ir pilnīgi nespējīga, viņai ir totāla alerģija pret jebkāda veida saukļiem un skaļi nosauktām idejām, vienalga ar + vai - zīmi. Ļoti daudzi no šīs paaudzes apmulsa un ilgu laiku nerakstīja. Vieglāk bija turpināt darbu tiem, kas ienāca mazliet vēlāk, un tie atkal vairumā bija puiši – Aivars Ozoliņš, Guntis Berelis, Rimants Ziedonis –, jo viņi sāka no sākuma un uzreiz meklēja kaut ko citu." Šo interviju rakstniece sniegusi 1991. gadā.
Diena aicināja uz interviju literatūrzinātnieku un krājuma sastādītāju Jāni Ozoliņu par jaunākajām tendencēm literatūras zinātnē.
Šī ir grāmata, kur pirmais sajūsmina grāmatas dizains. Tā patīkami grauj iesīkstējušo priekšstatu, ka teorētiskajiem pētījumiem jābūt skumji lietišķos pelēkos vai brūnos vāciņos, bez mazākā vizuālā un taktilā prieka. Tas pēdējos gadus mainās.
Vēlējos strādāt ar mākslinieku Alekseju Muraško, pamanot arī citu kolēģu grāmatas, kas bija tapušas sadarbībā ar viņu. Muraško ir viens no retajiem talantīgajiem māksliniekiem, kurš labā nozīmē ir pedantisks uz detaļām. Tad, kad viņš uzņēmās šo darbu, sāka pamatīgi iedziļināties Andrā Neiburgā. Viens no piemēriem – virsrakstā un arī vēlāk, kur parādās stensils, tā ir atsauce uz Avota virsrakstu. Karogs, bet īpaši Avots mums asociējas ar Neiburgas inovatīvo dizainu. Kā Aleksejs pats teica, viņam tā bija ārkārtīgi liela atbildība, zinot, ka Andra 80. gadu beigās ir bijusi arī ļoti būtiska kā dizaina autore. Tamdēļ viņš ar divkāršu prieku un uztraukumu uzņēmās šo darbu. Vāciņš ir brīnums, jo tas ir parasts iepakojamais kartons, kuru viņš ir krāsojis ar metāla krāsu, pēc tam vēl ir lakots un viss kas darīts. Bronzīga krāsa.
Tas precīzi atbilst arī Andras Neiburgas fenomenam latviešu literatūrā. Stāstu vienkāršība (kartons), bet dzīvās klasiķes statuss (apzeltījum patina). Intriģē arī tas, kā atlasījāt fotogrāfijas, ja to ir tik maz, tad kuras? Kas noteica izvēli?
Tajā brīdī biju devies uz Ameriku. Aleksejs devās pie Andras, viņi kopā izvēlējās vairāk fotogrāfiju. Pēc tam mēs ar Alekseju izvēlējāmies, kas varētu būt atbilstošas nodaļu nosaukumiem. Pati pirmā fotogrāfija ir no sesijas viņas pirmajai grāmatai. Tā vienkārši elektrizē. Atver, ieraugi, pilnīgi iemīlies un gribi satikt to cilvēku klātienē. Brīnišķīga ir arī fotogrāfija no Avota, kur parādās Andras meita māksliniece Katrīna Neiburga. Viņas abas divas tālāk sastopas arī nodaļā. Katrīnai ir veltīti atsevišķi divi raksti. Arī fotogrāfija pie Čaka pieminekļa ir interesanta. Tur ir gan literāti, kas joprojām aktīvi darbojas, – Inese Zandere, Anna Rancāne, Guntars Godiņš –, gan jaunie literāti, kuri vairs neraksta un ir aizgājuši perifērijā.
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 8. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!