Stinga mājaslapā, uzklikšķinot uz "57th & 9th koncertturneja", pasaules karte parādās nosēta ar sarkaniem karodziņiem. 114 koncertu 38 valstīs. Turneju aizvakar noslēdza Stinga uzstāšanās Klužā- Napokā Rumānijā. Stinga divpadsmitais solo studijas albums 57th & 9th, viņa pirmais poproka albums tika izlaists pagājušogad 11. novembrī.
Recenzijas pēc pasaules turnejas pirmā koncerta ir cildinošas: "Stings atklāja sirdi, kas joprojām pulsē 1977. gada ritmā" (Vancouver Sun), "Stings ir apbrīnojamā formā, vokāli un citādi" (The Oregonian). Lielākoties sajūsmas vilnis veļas arī tālāk. Pat dzēlīgie tautieši, tikai mazliet paknābājuši mūzikas leģendu par "smieklīgo fitnesa formu" un "cieši apspīlētajiem džinsiem" (Guardian), atgādinājuši, ka Stingam ir arī tādas "saturīgas" dziesmas kā De Do Do Do, De Da, Da, Da un piesaukuši autobiogrāfiskajos motīvos balstītā mūzikla Last Ship/Pēdējais kuģis neveiksmi Brodvejā (Stingam par aizkustinājumu šoruden to iestudēja somi), ir spiesti secināt, ka "ekspolicista vintidža popšovs" Mančestras arēnā noritējis "augstākajā iespējamā līmenī" (Deivs Simpsons). Bet, dārgais Deiv Simpson, kas gan smieklīgs Stinga muskuļos? Vai gaidījāt, ka Stings savā šausmīgajā, neiedomājamā 65 gadu vecumā kāps uz skatuves līdz padusēm savilktos džinsos un rūtainās filca čībās, klabinādams protēzes? "Pirmoreiz Stingu uzstājamies redzēju pirms 40 gadiem. Nekas daudz nav mainījies. Šis cilvēks ir liecība jogas saglabājošajam spēkam. Viņš stāv skatuves vidū vingrs, tajā pašā tēlā – cieši pieguļošs T krekls un tādi paši džinsi," Stinga izskats nav devis mieru arī Telegraph recenzentam Nīlam Makormikam.
Lai nu paliek Stinga lieliskā forma (jogas pulciņi pēc šīs tūres var cerēt uz pieplūdumu), pievērsīsimies mūzikai, jo arī Stinga mākslinieka dvēseles muskuļi ir savā labākajā formā. Protams, nevar izvairīties no aizdomām, ka savos vīna pagrabos Itālijā viņš glabā arī pa kādai mučelei jaunības eliksīra, tomēr tās nav plastisko ķirurgu šķēres, bet dzīva, neaizsērējusi radīšanas straume un enerģija, kas joprojām plūst pa 80. gadu mūzikas leģendas dzīslām. Principā – viņš pats atgādina nospriegotu, enerģijas uzlādētu dzīslu. Lai arī apkārt ir ne mazāk spoži pavadošie mūziķi Dominiks Millers (ģitāra), Džošs Frīzs (sitamie instrumenti), Rūfuss Millers (ritma ģitāra) un The Last Bandaleros, Stinga magnētiskā personība ir krāsaino starmešu centrā. Prožektoru staru rotaļas ir gandrīz vienīgais apzināti vienkāršā skatuves dizaina elements.
Tantriska programma
Stinga koncertturneja 57th & 9th ir īsta klausītāju lutināšana. Programmu veido "tantriska programma". Tā, atsaucoties uz Stinga tantriskā seksa praksi, dziesmu atlasi precīzi apzīmē Deivs Simpsons – 22 dziesmu maratons, sākot no The Police klasikas, beidzot ar jaunākajām dziesmām no albuma 57th & 9th, kuru radīšanu iedvesmojis skumjais 2016. gads, kad Stings īsā brīdī šķīrās no vairākiem saviem kolēģiem – Bovija, Prinsa, Lemija, pa vidu hiti – Every Breathe You Take, Fields of Gold, I’m So Lonely, Roxanne, Desert Rose ar juteklisko arābisko grūvu u. c., kas sešpadsmit tūkstošus Žalgirio arēnā paceļ septītajās debesīs. Pirmoreiz telefonu jūra paceļas, kad sāk skanēt Englishman in New York ievads. Varētu pat izteikt hipotēzi, ka tā ir pati populārākā Stinga dziesma. Nesauksim to, protams, par pašu respektablāko mūzikas izlasi, bet Ecolines autobusa priekšējā krēsla atzveltnes mūzikas izlasē sadaļā 80. gadu hiti Stings ir pārstāvēts tieši ar šo dziesmu. Tajā Englishman in New York ievietota starp Pet Shop Boys, Sabrinas Boys, Boys, Boys un Modern Talking ar netiešu atbildi Sabrinai – Cheri, Cheri Lady. Stinga mūzika ir vienīgā, kuru nevar, drīzāk – negribas iedomāties skanam, pie griestiem midžinoties diskobumbai – tipiskam 80. gadu mūzikas dzīves atribūtam. Būdams filozofiski noskaņots jau kopš bērna kājas, 2013. gadā iznākušajā autobiogrāfijā Broken Music dziedātājs raksta, ka ostas kuģi viņu nav vilinājuši, viņam gribējies lasīt grāmatas. Šobrīd Stings ir kļuvis vēl apcerīgāks. Intervijā The New York Times (08.11.2016.) Stings saka: "Man tikko palika sešdesmit pieci, un es pieņemu mirstīgumu. Visticamāk, es jau esmu nodzīvojis savu lielāko dzīves daļu. Tagad gribu darīt to, kas man tiešām kaut ko nozīmē." Stings žurnālistam stāsta, ka šobrīd atrodas ļoti interesantā dzīves periodā: "Kā māksliniekam tas ir interesantākais jautājums – kā tuvoties savas dzīves beigām. (..) Tīņa gados tu dziedi par savu mašīnu, meiteni un kurpēm. Tagad tu runā par mirstīgumu." Bet tas nenozīmē, ka Stinga nesajaucamā augstā, aizsmakusī, spriegā balss ir kļuvusi melanholiski gaudulīga. Gluži pretēji – Stinga vēstījums ir pilnasinīga oda dzīvei, kura kādreiz pavisam noteikti beigsies. Noskaņā starp roku un šūpuļdziesmu.
Stings skaidri zina, ka mirst arī rokzvaigznes. Dziesma 50, 000 no jaunā albuma 57th & 9th ir tieši par to. Kā tas ir – stāvēt tūkstošu priekšā. Vai jūs tiešām esat tik labs? Vai esat kā Dievs? Nē, jūs neesat – atbild Stings. "Tas bija dīvains laiks, jo šie cilvēki šķiet nemirstīgi. Bet tad pēkšņi viņi ir tādi paši kā mēs. Panākumi ir spoža gaisma, kas rada tumšu ēnu. Īsta gudrība ir, ja proti tikt galā ar abiem," dziedātājs saka intervijā The New York Times. Kauņā izskatījās, ka Stings ir spējis tikt galā ar abiem – gan panākumu spožo gaismu, gan tumšo ēnu.
Tēvu diena
Precīzi astoņos uz skatuves uznāk Stings. Pasaka lietuviski: "Labas vakaras!" un "ačiū"/paldies. Arēna uzgavilē nelielā neticībā, ka tas tiešām ir "dzīvs Stings". Arte portretfilmā ir dokumentāls kadrs, kurā kāds šova vadītājs visādi muļķīgi joko un apceļ jauno mūziķi "born in 50-ties", līdz piesaka publikai: "Un šis ir Stings!" Studijā pieklājīgi aplausi – nu ko tas puika mums tagad cels priekšā? Stings ir mūziķis ar fantastisku muzikālo karjeru. Ir piepildījies viss, ko Gordons Metjū Tomass Samners bērnībā, ziemas rīta spelgoņā atpūzdamies no piena pudeļu iznēsāšanas, ēzdams aukstu bekonmaizi, ievēlējās – būt bagātam, slavenam, ar lielu lauku māju un daudz bērniem. Tagad "un šis ir Stings!" sen vairs nenozīmē iepazīstināšanu. Un Stingam savukārt vairs neko nenozīmē plika slava. Vispārzināma ir viņa ekoloģiskā un pacifistiskā iestāšanās par labāku pasauli. Kauņas koncertā gan
Stings ir kluss un neko nerunā. Kopīgajai enerģijas vilkmei tas tikai nāk par labu. Stings uzaicina uz skatuves dēlu Džo Samneru, viņš lietuviski protot labāk. Patiešām – Džo lietuviski tekoši norunā pāris teikumu. Pēc izskata dēls nemaz nelīdzinās tam stiegrajam, blondajam jauneklim, kas garā, melnā mētelī un mistrotā garā šallē 80. gados, dziedādams par angli, kurš nedzers kafiju, bet tēju, iesoļoja mūsu TV kastēs. Atbruņojoši aizkustinoši pagriezušies sāniski pret publiku, ar krūtīm viens pret otru un mikrofonu, abi nodzied vienu dziesmu divbalsīgi. Diemžēl dziesmu nepazinu. Brīžiem tembri sabalsojas. Bet diez vai kāds kādreiz teiks, ka Stinga balsī ieskanas kaut kas no Džo Samnera.
Tikai otrādi. Šķiet, dēls sen ar to ir samierinājies. Bet tā nav sacensība, kopīga muzicēšana. Samners nodzied vēl kādas sešas septiņas dziesmas. Viņa vīrišķīgi emocionālajam vokālam nav ne vainas, un tam noteikti ir savs cienītāju loks. Par Džo Samnera uzstāšanās kulmināciju kļūst veltījuma dziesma savai meitiņai, savai "princesītei" Jelly Bean. Tēva gaviļu un prieka kliedziens uzvijas līdz pašiem arēnas griestiem. Cilvēki sirsnīgi aplaudē, bet atpakaļ gan neviens nesauc un piedevas nelūdzas. Tūlīt, tūlīt sāksies tas, kāpēc visi šeit pa īstam ieradušies. Visu cieņu Džo Samneram – viņš tālāk atdevīgi un ar aizrautību muzicē kopā ar tēvu pavadošajā grupā. Mulsinoša un lieka gan šķiet programmai pa vidu iestarpinātā veltījuma dziesma Bovijam Ashes to Ashes, kuru izpilda Džo, nevis Stings.
Atsevišķa rindkopa jāvelta koncerta publikai. Neticēju, ka 16 tūkstoši var klausīties kā vienā elpā. Uzmanīgi, erudīti un adekvāti. Liekas, nejaušo te nav. Ja nu vienīgi VIP ložā, kur viens nelaimīgs trīsdesmitgadnieks nīka ārā no garlaicības.
Publikā pamatā iezīmējās divas paaudzes – četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki un viņu bērni divdesmitgadnieki. Kamēr anglis Ņujorkā dzēra tēju, ir ritējusi dzīve. Cilvēki ir dzimuši un miruši, satikušies un izšķīrušies. Tikmēr fonā kā neatņemama dzīves sastāvdaļa ir skanējis Stings, kurš jau arī vairs nedzied: "De Do Do Do, De Da, Da, Da, un vairāk man jums nav ko teikt." Katram vārdam ir dzīvotas dzīves patina.
Mazliet patēlojis un pašķobījis lūpas, ka galīgi vairs nezina, ko vēl varētu no ģitāras stīgām izvilināt, Stings otrajās piedevās nospēlē Fragile. Tas ir kā kulaks uz acs. Tieši šim Stingam, šim laikam un šai Kauņas publikai. Izejam no koncerta, sajutuši savas dzīves trauslumu, bet arī spēku. Neviens mūs nav uzspridzinājis vai nošāvis. Cilvēku straume plūst pāri tiltiņam atpakaļ uz pilsētu kopīgā jutoņā – dzirdēt Stingu… un dzīvot.