Garantēti drošā, bezpersoniskā matemātikas aksioma – summa nemainās, ja maina saskaitāmo kārtību, – mākslā diemžēl nedarbojas. Te, tāpat kā kulinārijā, katrs elements ir dziļi personisks, individuāls, radošs. Tikpat personiska, radoša un atšķirīga ir šo elementu izvēle un kārtojums jaunā veselumā. Piemēram, spirdzinoši dzirkstošā svētku dzēriena vai galā koncerta mūzikas kokteilī, kas tā baudīšanu vērš aizraujošā, pārsteidzošā un iedvesmojošā piedzīvojumā. To, ka pat kvalitatīvākās sastāvdaļas pašas par sevi vēl negarantē tikpat izcilu kopīgo rezultātu, šoreiz apliecināja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Vecgada koncerta radītā pēcgarša.
Džeza virzienā
LNSO Vecgada programmas īpašā intriga bija orķestra sadarbība ar harismātisko somu džeza pianistu, prestižās balvas Echo Klassik laureātu Īro Rantalu un viņa tautieti, 20 gadu veco diriģentu Klausu Mekeli. Programmā tika iekļauta nacionālromantisma simfonisko deju svītu klasika – Antonīna Dvoržāka Slāvu deju un Johannesa Brāmsa Ungāru deju izlase, Īro Rantalas klavierimprovizācijas un Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta populārākais 21. klavierkoncerts, kura solo kadences solists brīvi un droši vērsa džeza improvizāciju virzienā.
Jaunība, džezs, temperamentīgie Ungārijas čigānu un morāvu deju ritmi – tas viss šķiet kā radīts apžilbinošai un iedvesmojošai svētku gaisotnei. Sastāvdaļām – atsevišķi ņemtām – patiešām ne ko pielikt, ne atņemt, turklāt LNSO kārtējo reizi apliecināja savu profesionālismu. Tomēr 2016. gada Vecgada koncerts šoreiz izrādījās pavisam parasts koncerts. Tas netuvojās tai īpašajai gadumijas svētku sajūtai, kādu LNSO saviem klausītājiem uzbūra iepriekšējos gados. To pašu apliecināja arī mūziķu sejas (vismaz 29. decembra vakarā). Kas par vainu?
Diriģenta horeogrāfija
Nedz Dvoržāka, nedz Brāmsa simfoniskās dejas LNSO nespēlē pirmo reizi. Dažādu diriģentu vadībā tas atskaņojis atšķirīgas izlases gan no viena, gan otra komponista deju cikliem un arī šoreiz apliecināja, ka šajā repertuārā jūtas kā labi iebraukts zirgs. Te ir ko izvēlēties, jo Brāmsa Ungāru deju ciklu veido 21 skaņdarbs. Populārais čardašs sol minorā (Ungāru deja nr. 5) ir viens no iemīļotākajiem svētku piedevu numuriem daudzu simfonisko orķestru un diriģentu repertuārā.
Savukārt Dvoržāks sacerējis 16 Slāvu dejas, sadalot tās divos opusos (nr. 46 un nr. 72), katrā pa astoņām. Lai gan orķestris izskatījās saguris, spēlē netrūka ne enerģijas, ne krāsu, ne tautas muzicēšanas kolorīta, kurā sulīgi izpaudās stīgu instrumentu grupas mūziķi.
1996. gadā dzimušā diriģenta Klausa Mekeles žesti ir skaidri, brīžiem iespaidīgi plaši, vizuāli atraktīvi. Jaunajam diriģentam ir laba reakcija, un šķiet, ka mēģinājumos viņam izdevies rast ar orķestri labvēlīgu radošo kontaktu. Tomēr neatstāj sajūta, ka šī ir horeogrāfija, kas rūpīgi iestudēta spoguļa priekšā un tad pielāgota dzīvajam konkrētā orķestra izpildījumam. Lai gan tagad pasauli pārņēmis gados jaunu diriģentu kults, pie valsts galvenā simfoniskā orķestra vadības pults gribas redzēt pieredzes bagātas, mākslinieciski nobriedušas personības.
Citēšu LNSO iepriekšējo māksliniecisko vadītāju Karelu Marku Šišonu: "Valsts galvenais orķestris nav izmēģinājumu poligons." Tiesa, LNSO ir gadījies muzicēt pat 18 gadu vecā diriģenta, Venecuēlas brīnumbērna Iļjiča Rivasa, vadībā. Starp citu, tas notika Vecgada koncertā 2011. gadā un ar dažām Dvoržāka Slāvu dejām vakara raibajā programmā.
Pianista šarms
Īro Rantala ir daudzpusīgs džeza pianists, izdomas bagāts improvizācijas meistars. Virtuozi, dzirkstoši un dinamiski iespaidīgi izskanēja viņa apjomīgā versija klavierēm solo par Leonarda Bernsteina operetes Kandids simfoniski krāšņo uvertīru. Lai gan pianista rīcībā ir tikai klavieres un viņš neņem talkā mūsdienu ierakstu tehnoloģiju iespējas, Īro Rantalam izdevies saglabāt un parādīt šī tēlaini, tembrāli un ritmiski tik mainīgā un piesātinātā skaņdarba simfoniskās krāsas.
Publikas acu priekšā uzlicis uz koncertflīģeļa stīgām divus viesnīcas dvieļus, Īro Rantala nospēlēja pats savu kompozīciju Brīvība, kurai iedvesmojies no Džonatana Franzena romāna Brīvība. Mūžīgā dzinēja perpetuum mobile cienīgs mūzikas skrējiens, kas šādi sagatavoto klavieru skanējumā atgādināja ģitāras vai pat cimboļu spēli un brīžiem asociējās te ar Kīta Džereta nepārtraukto improvizāciju ķēdēm, te ar Pītera Geibriela kosmiskajām sintezatora ērģeļfantāzijām. Iesācis Džona Lenona dziesmu All You Need Is Love, Īro Rantala bez grūtībām piedabūja klausītājus dziedāt līdzi. Turklāt arī Mocarta 21. klavierkoncertu viņš atskaņoja muzikāli izsmalcināti, jūtīgi, eleganti un ļoti dzīvi, abās pašsacerētajās (brīvi un brīžiem nerātni improvizētajās!) solo kadencēs atsvaidzinot Mocarta mūzikas daiļumu ar vitālu džeza intonāciju un spēles manieri.
Mocarta melodiskā dāsnuma un figurāciju rotaļīguma kontekstā tas iederējās dabiski: mūzika nepretojās džezīgajai brīvībai, un tā savukārt nepretojās Mocarta mākslas pasaulei. Šīs abas pasaules pāri gadsimtiem savienoja spēles, rotaļas azarts un dabiskā, atraisītā muzikalitāte. Tomēr pieļauju, ka Mocarta klavierkoncerta atskaņojums pilnā apjomā pianistam bijis liels un neikdienišķs izaicinājums. Turpat blakus piedevās – žilbinoši virtuozs solo priekšnesums leģendārā Oskara Pītersona mazliet robustajā stilā un raksturīgajās faktūrās.
Tomēr Īro Rantalas solo improvizācijas es labprātāk klausītos kur citur, nevis tukšu simfoniskā orķestra krēslu ielokā. Simfoniskās svētku programmas pilnasinībai ar atsevišķiem saskaitāmajiem ir par maz. Arī LNSO galvenā redaktora Oresta Silabrieža un aktrises Ingas Alsiņas komentāri nebūt nederēja par iedvesmojošu saistvielu. Tie nosēdināja koncerta tempu, pārvēršot vakaru par brīžiem izglītojošu, brīžiem izklaidējošu koncertlekciju ar diezgan paviršu, liekvārdīgu saturu un visai nekonkrētu adresātu. Turklāt runāšana starp Brāmsa un Dvoržāka simfonisko deju (lai arī dažādu opusu) daļām tikai vēl vairāk samulsināja klausītājus. Vai nebūtu lietderīgāk laikus korekti palūgt publiku neaplaudēt starp Mocarta klavierkoncerta daļām? Redzot, cik vienkārši un šarmanti, ar veselīgu humora izjūtu pianists pats komunicē ar publiku, konferansjē pakalpojumi un sēdēšana uz skatuves priekšnesuma laikā nudien šķita pilnīgi lieka.
Lai dzīvo svētki!
Taču svētki bija un būs. Pēdējā desmitgadē LNSO sniegumā Lielajā ģildē ir piedzīvotas vairākas neaizmirstamas Vecgada programmas, kuras pārliecinoši izkonkurēja tajās pašās dienās piedāvātos Latvijas Nacionālās operas galā koncertus.
Īsti dzirkstošu, spožu svētku noskaņu pie LNSO pults prata radīt Karels Marks Šišons, kurš iedvesmoja ar savu un orķestra dedzīgo pašatdevi. Viņš sevi apliecināja kā šādu koncertu programmas veidošanas meistars. Vēl arvien spilgtā atmiņā ir Karela Marka Šišona diriģētais spāņu operešu sarsuelu galā koncerts 2009. gada nogalē, nemaz nerunājot par LNSO Vecgada koncertiem Operā un Lielajā ģildē 2012. gadā, kuros klausītāji izbaudīja tikšanos ar Elīnu Garanču daudzveidīgā programmā.
Spilgta LNSO pašreizējā galvenā diriģenta Andra Pogas ēras gadumijas svētku virsotne bija Leonarda Bernsteina mūzikla Brīnišķā pilsēta/Wonderful Town teatralizētais koncertizpildījums 2014. gadā ar Lielbritānijā dzīvojošo amerikāņu mūziklu dīvu Kimu Krisvelu, mūsu Ievu Paršu, Intaru Busuli, lietuviešu basbaritonu Kostu Smoriginu un azartiski dejojošajiem Valsts akadēmiskā kora Latvija māksliniekiem.
klucis
Hosianna