Ceturtdien, 22. maijā, plkst. 16, svinot Riharda Vāgnera 212. dzimšanas dienu, pie Vāgnera teātra Vecrīgā muzicēs Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra mežragi. Savukārt arhitektes Zaigas Gailes biroja projekts Vāgnera teātris Rīgā piedalās 19. Venēcijas arhitektūras biennāles satelītizstādē Kontarīni-Poliņaka pilī/Palazzo Contarini-Polignac, kurā darbojas galerija Magazzino. Te 8. maijā tika atklāta Ņujorkas kuratora Vladimira Belogolovska veidotā izstāde Par to nav šaubu/No Doubt About It, kas būs aplūkojama līdz 23. novembrim.
Līdzās Zaigai Gailei izstādē Venēcijā piedalās Gruzijas arhitekts Nikolozs Lekveišvili ar dzīvojamo kvartālu Tbilisi, kurā tradicionālā veranda parādās kā neatņemama dzīves telpa, Polijas arhitekts Roberts Koņečnijs eksponē Ščecinas dialoga centru Przełomy – muzeju pazemē, Armēnijas arhitekti Ašots un Arminē Snhčjani iepazīstina ar Modernās mākslas muzeju Erevānā, Vācijas arhitekts Sergejs Čobans – ar Valdorfa skolas festivāla zāli Magdeburgā, savukārt Ķīnas arhitekti Jiņfana Džana un Sjaodzjuņs Bu demonstrē, kā bijusī transformatoru rūpnīca Dali Juņnaņā tiek pārbūvēta par teatralizētu parku. Šiem formas ziņā atšķirīgajiem arhitektūras risinājumiem kopīgi ir sabiedrību vienojošie orientieri un ētiskās vērtībās. Laikmetīgo funkciju nostiprina vietas gars un vēsturiskā atmiņa.
Vizualizētā laika līnija
Zaiga Gaile senā un jaunā savienošanu salīdzina ar plastisko ķirurģiju: "Visu nosaka arhitekta intuīcija un gaume. Veiksmīgs savienojums rada jaunu arhitektūras kvalitāti." Kurators Vladimirs Belogolovskis Zaigu Gaili atklāja Pasaules arhitektūras festivālā Highly Commended Singapūrā 2024. gadā. Toreiz arhitekte bija aicināta uzstāties konferencē ar stāstu par Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju, kas saņēma starptautiskās žūrijas īpašo atzinību. Arī tagad Venēcijā arhitektes piedāvājums ir sarežģīts. Kā mēdz teikt, palīdz sienas, un augsne arī ir sagatavota. Agrīnās renesanses garā celto Kontarīni pili, kas spoguļojas Lielā kanāla ūdeņos, 1900. gadā ar patikšanu uzlūkoja franču komponists princis Edmons de Poliņaks, un viņa sieva Vinareta de Poliņaka – šujmašīnu magnāta Aizeka Singera meita un mantiniece – to uzdāvināja savam vīram. Laimīgo finanšu un statusa aliansi vienoja kaislīga mīlestība uz Rihardu Vāgneru. Pilī joprojām glabājas gan beļģa Anrī de Grū pasteļa tehnikā gleznotais Riharda Vāgnera portrets (1892), gan dīvāni no Vendramina-Kalerdži pils, kurā 1883. gadā nomira Vāgners.
Skatītājs pie Rīgas Vāgnera teātra maketa izstādē Venēcijā. Foto – Zoltāns Bodo
Izskatās, ka pats mūzikas dievs bija vēlējies, lai arhitektes Zaigas Gailes zīmētās skices, Rīgas Vāgnera teātra makets, vizualizētā laika līnija un vētrā cietušā burinieka Thetis modelis atrastu vietu tieši šeit – beletāžā jeb piano nobile, kā saka itāļi.
Rienci uvertīras spēks
Teātra pārradīšanas gaitā atsegtie slāņi un jaunatklātās detaļas ir ieviesušas korekcijas iepriekšējos priekšstatos par Alūksnes muižas īpašnieka barona Oto Hermaņa fon Fītinghofa privāto teātri Komēdiju nams/Comödien-Haus, kuru pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta uzbūvēja 1782. gadā Lielajā Ķēniņu (tagad Riharda Vāgnera) ielā 4. Te tika uzvestas gan drāmas, gan operas, gan baleta izrādes. 1815. gadā Fītinghofa mantinieki teātra ēku pārdeva Rīgas patriciešu izveidotajai Muses biedrībai.
Mainoties īpašniekiem, sākotnējā Komēdiju nama vietā radās Rīgas Pilsētas teātris/Stadt-Theater. Tas darbojās līdz 1863. gadam, kad tika atklāts Rīgas Pilsētas pirmais (vācu) teātris (tagadējā Latvijas Nacionālā opera). Savukārt Muses biedrība beidza pastāvēt 1940. gadā, kad vācbaltieši masveidā bija repatriējušies uz vēsturisko dzimteni. Turpmākos piecdesmit gadus mājā mitinājās Akadēmiskā bibliotēka. Tajā, pateicoties matemātiķim un Rīgas pētniekam Jānim Straubergam, nonāca sagrautā Rātsnama grāmatu krājums.
Šodien par Rīgas Pilsētas teātra vēsturisko interjeru, kurā no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam Rihards Vāgners strādāja par kapelmeistaru, precīzu liecību sniedz tikai 1837. gada zāles pakavveida plāns ar fiksētām proscēnija, orķestra un skatītāju vietām. Tas raisa nojausmu par baroka teātra proporcijām.
Venēcijā izstādītais Rīgas Vāgnera teātra makets. Garums 260 cm, platums 110 cm, augstums 130 cm. Materiāli: MDF plāksnes, nažfinieris, organiskais stikls u. c. 2025. gads. Publicitātes foto
Ko iesākt ar plānu? 2015. gada janvārī uzņēmējs un attīstītājs Māris Gailis kopā ar domubiedriem nodibināja Rīgas Riharda Vāgnera biedrību, kas nolēma atjaunot teātri. Par pagrieziena punktu kļuva 2017. gads, kad bijusī Baireitas festivāla mākslinieciskā līdzvadītāja Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē piekrita kļūt par projekta pirmo patronesi. Vēlāk viņai pievienojās Latvijas prezidents Egils Levits un Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers. 2020. gadā projekta komandas izlase Bundestāgā prezentēja melnā koferī atvestu teātra maketu. Kad tas tika atvērts, atskanēja Vāgnera operas Rienci uvertīra. Mūzika atkausēja vāciešu sirdis. Projekts saņēma 5,2 miljonu eiro finansējumu. Piecpadsmit miljonu eiro sniedza Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Pēc būvatļaujas saņemšanas 2024. gadā sākās Vāgnera teātra rekonstrukcija.
Publicitātes foto
Visu mākslu vienība
Rīgā Rihards Vāgners ieradās 24 gadu vecumā. Savos memuāros Mana dzīve/Mein Leben viņš raksta: "Pašā sākumā, atdzimstot laulības laimei, kas bija tik smagi sagrauta tās esamības pirmajās dienās, es savā radošajā darbībā jutos acīmredzami labāk nekā agrāk. Šī teātra uzņēmuma stabilais finansiālais pamats veselīgi ietekmēja izrādes. Pats teātris bija iespiests ļoti mazā telpā; uz tā sīkās skatuves bija tikpat maz vietas dekorācijām, cik maz vietas muzikāliem spēkiem ārkārtīgi saspiestā orķestra bedrē. Gan vienā, gan otrā gadījumā tika noteikti stingri ierobežojumi, tomēr man veiksmīgi izdevās laikus ieviest ievērojamus pastiprinājumus [orķestra] bedrē, kas faktiski bija paredzēta stīgu partijai, kurā bija ne vairāk kā divas pirmās un divas otrās vijoles, divi alti un viens kontrabass, tādējādi izsaucot uz sevi Holteja [Karls fon Holtejs – teātra trupas direktors] dusmas. Operai mēs drīz vien savācām labu ansambli."
Vāgneram neesot bijis absolūtās dzirdes, apgalvo britu neirologs Olivers Sakss grāmatā Musicophilia. Būdams diriģents, tieši Rīgā Vāgners atklāja orķestra bedres iespējas, skaņas efekta modelēšanas un pastiprināšanas līdzekli. Viņš ieraudzīja, ka izrādes laikā tiek izgaismota tikai skatuve, atstājot tumsā auditoriju. To noteica nevis taupīgums – pilsētas krējumam sveču bija gana –, bet gan Hanzas patriciāta republikāniskais gars. Galma teātros mēdza uzstāties arī augstdzimušas personas, bet tikpat svarīga bija elitārā skatītāja iespēja demonstrēt sevi. Visi gribēja būt redzami. Taču Rīgā aristokrātiskā slāņa trūkuma dēļ skatieni dabiski pievērsās muzikāli dramatiskajam notikumam.
Rīgā Vāgners pirmo reizi nostājās ar seju pret orķestri un muguru pret skatītājiem. Tas bija kas jauns. Tieši Rīgā viņš guva impulsus domai, ka operas izteiksmes līdzekļiem ir jākalpo izrādes iedarbībai uz auditoriju. Orķestra bedre un gaismu lietojums kļuva par transfēra ideju, kas vērsta uz Vāgnera proponēto Gesamtkunstwerk – visu mākslu vienību. Pirms Baireitas teātra uzcelšanas 1873. gada esejā Vāgners rakstīja par skatītāju: "Viņš atrodas īstā "teatronā", proti, telpā, kas domāta tikai, lai skatītos, un skatītos turp, uz kurieni vērsts viņa novietojums. Starp viņu un tēlu, uz kuru jāskatās, nav nekā skaidri uztverama – it tikai distances sajūta, kas ir abu proscēniju arhitektoniskā risinājuma rezultāts; šādā veidā abstraktais attēls kļūst nepieejams kā sapņu vīzija, turpretim mūzika, kas spokaini skan no "mistiskā bezdibeņa", kā garaiņi, kas ceļas no svētās Gajas pirmatnīgā klēpja zem Pītijas sēdekļa, izraisa viņā to iedvesmoto gaišredzības stāvokli, kurā tēlojums viņam kļūst par vispatiesāko dzīves atspulgu." Pateicoties attāluma sajūtai, surdinētās skaņas iegūst to neizsakāmo valdzinājumu, pēc kura tik ļoti tiecās komponists.
Zelta auskars
Rīgā Rihards Vāgners sacerēja libretu un sāka komponēt savu trešo operu Rienci, pēdējais tribūns (1842). Tieši Rīgā viņš piedzima kā operas reformators. Dramatizējot mūziku, viņš centās izlīdzināt pārejas no viena dziedājuma uz otru, no balss uz instrumentu, piešķirot orķestrācijai darbību virzošu raksturu. Operas iekšējo vienotību viņš nostiprināja ar svarīgajiem leitmotīviem.
Arī Vāgnera operu Klīstošais holandietis (1843) Rīga uzskata par savas pilsētas leģendu. Pilsētas teātris nepagarināja līgumu ar komponistu uz nākamo sezonu, savās prasībās nerimās Kēnigsbergas kreditori, un Rihards Vāgners kā katordznieks bez pases kopā ar sievu Minnu Plāneri un bagātajiem Armitstediem nozagto ņūfaundlendieti Robēru – šī šķirne bija selekcionēta slīkstošu zvejnieku glābšanai – slepeni pameta Rīgu.
1839. gada 9. jūlijā Prūsijas ostā Pillavā (tagad Kaļiņingradas apgabala galējais rietumu punkts – Baltijska) Rihards Vāgners ar ceļabiedriem uzkāpa uz tirdzniecības burinieka Thetis. Nemirstīgās jūras nimfas vārds bija dots kādiem trīsdesmit kuģiem. Māris Gailis kuģniecības reģistrā Lloyd noskaidrojis, ka vāgneriānai svarīgs ir šoneris, kas nogrima pēc deviņiem gadiem.
Paredzēto astoņu dienu vietā Vāgnera ceļojums Baltijas jūrā ievilkās līdz 12. augustam, kad kuģis piestāja Londonas teritorijā. Nedrošais šoneris tika ierauts vētrā. Piedzīvojot nāves bailes, komponists no jūrniekiem uzzināja leģendu par Klīstošo holandieti, pasaules okeāna Ahasvēru, kas ir nolādēts mūžīgam klejojumam. Māris Gailis piebilst, ka jūrnieka ausī iespraustais zelta auskars ir maksa par bērēm – lai būtu, par ko krastā izskaloto jūrnieku apglabāt kristītā zemē.
Četrus gadus pēc piedzīvotās vētras Drēzdenē notika operas Klīstošais holandietis pirmizrāde. To diriģēja pats komponists. Klīstošā holandieša burinieka prototips Thetis ir kļuvis par Rīgas Vāgnera biedrības emblēmu. Thetis modelis pēc viesošanās Venēcijā, cerams, 2028. gadā ieņems savu vietu Rīgas Vāgnera teātra ātrijā.
Publicitātes foto
Pārradītā teātra ēka iegūs jaunu zāli ar parteru, ložām un diviem balkoniem (kopumā 375 skatītāju vietas), kamermūzikas zāli ar 300 vietām un autentisko bēniņu zāli ar muzeju. Skatītājus sagaidīs atjaunotās durvis, koka paneļi, ģipša dekori, atsegtās tapetes, restaurētās lustras, spoguļi, krāsnis un kamīni, kā arī metāla detaļas un vēsturiskais parkets, kuru reiz ir minis Rihards Vāgners.
P. S. Smieklīgi, bet fakts – izsaiņojot teātra maketu, izrādījās, ka burinieka modeļa mazais līdzinieks, pagāns tāds, ir pazudis nekristīts. Laimīgs, kas guvis!