Dokumentālā filma Tev, Rūķi! ir Valmieras pilsētas un teātra patriotes Lienes Laviņas-Kalnaellas veltījums aktrisei Rutai Birgerei – patlaban vecākajai vēl spēlējošajai aktrisei Latvijā. Sirsnīgs, ar vislabākajiem nodomiem veidots, taču mazliet neveikls, kā jau ar tādiem veltījumiem mēdz gadīties. Gandrīz kā lielās jubilejās, kad sirds pilna viscēlāko jūtu pret jubilāru, tomēr nekas labāks par banālo "daudz baltu dieniņu" prātā nenāk.
Nazis kavējas griezt
Ruta Birgere ir kolorīts tēls – neatkarīga būtne, kura savu cienījamo vecumu neņem pierē un – vismaz pēc pašas apgalvojuma – nedomā par dzīves jēgu, vienkārši izbauda katru dienu, jo viņai patīk dzīvot, patīk strādāt teātrī. Kad viņa teātra ģērbtuvē ar balzama glāzīti rokā saka: "Lai es uztrauktos par kādām nelaimēm, kas var notikt?! Man tak jāizmanto tās pēdējās dzīves dienas!", visi apkārt smejas.
No sirds var piekrist, ka aktrise ir pelnījusi sev veltītu filmu, tieši ar tik lielu mīlestību veidotu – kā tajā brīdī, kad tuvplānā redzama torte ar šokolādes burtiem "Mūsu Rutiņai" un nazis kavējas griezt, jo neizbēgami nāksies salauzt burtu M. Filma sastāv no tieši tādiem elementiem, kādus skatītājs sagaida šāda tipa stāstos: vispārēja kolēģu cieņa un mīlestība; mazs, tīrs un mājīgs dzīvoklītis; daži teātra aizkulišu joki mēģinājumos, albums ar dažādu gadu iestudējumu bildēm, uz īsu brīdi – mazliet nepieciešamās smeldzes, apcerot faktu, ka aktrisei nav bērnu. Ja kādam vēl nav skaidrs, ka tādas vientuļas vecumdienas tomēr nav nekas priecīgs, filmas finālā aktrise pēc viņai tik simboliskās pirmizrādes paliek vasaras naktī viena. Un pirmoreiz ar spieķīti.
Tas domāts svešām ausīm
Neskaidru mulsumu, kas pavada visu filmas laiku, rada zināma neatbilstība starp dziļumu un potenciālu, ko sevī slēpj aktrises 90 dzīves gadi, un sajūtu, ka filmā tāda dziļuma nav. Varbūt šo sajūtu veicina vietumis iespraustie Valmieras skati ar gājējiem ielās – tipisks televīzijas reportāžu paņēmiens. Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc jātērē ekrāna laiks, lai rādītu ielās soļojošus anonīmus cilvēkus. Jācer, ka šie kadri un vēl daži visai reklāmiskie pilsētas virsskati nav radušies kā pārprasta lojalitāte Valmieras domei kā vienai no filmas finansētājām, tomēr loģisku saikni ar Rutas Birgeres dzīvi šajos atsvešinātajos kadros grūti saskatīt. Vienīgā epizode, kurā gājēji iegūst kādu saturisku jēgu, ir pirmizrādes vakars – tuvojoties teātra durvīm, tie vairs nav bezvārda tēli, tagad tie ir Rutas izrādes skatītāji.
Var saprast, ka režisore ir gribējusi izvairīties no "runājošajām galvām", kas sēdētu un liecinātu, cik lielisks cilvēks ir Ruta Birgere. Gandrīz acīmredzama ir iecere Rutu raksturot netiešās sarunās, taču tās tikai vairo neveiklības sajūtu, kad skaties, kā Felikss Deičs bučo roku aktrisei un stāsta kaut ko, kas acīmredzami domāts svešām ausīm, un kā Elmārs Seņkovs priecīgi apgalvo – Rutiņ, kā man patīk, ka tu esi tik atvērta ar jauniešiem!
Vispārīgas lietderības vārdā būtu bijis labi tomēr izdomāt, kā pieteikt attēlā redzamās kultūras personības, – pati esmu piedalījusies 360TV kultūras kanāla raidījumā, kurā viens no četriem plānotajiem tematiem bija Feliksa Deiča jaunākais iestudējums, un raidījuma vadītājs Jānis Ozols sirdsšķīsti atzinās, ka nekad iepriekš neko par tādu režisoru nav dzirdējis.
Ceļš uz kulmināciju
Režisores Ineses Mičules veidotā iestudējuma Eņģeļa kreisais spārns pirmizrāde 2015. gada 1. augustā teorētiski ir filmas kulminācijas punkts – uz to iets kopš pašiem sākuma kadriem, kuros aktrise izvingrojas, sapošas un dodas uz teātri, uz pirmo lasīšanas mēģinājumu, pa ceļam izstāstot taksistam ekspozīciju – viņai, tik vecai aktrisei, jauna režisore tomēr vēl piedāvā lomu; nekā jau tur nav, tikai daži teikumi, bet reizēm tie daži teikumi ir visbūtiskākie (to savukārt Rutai vēlāk saka režisors Elmārs Seņkovs).
Lugas stāsts arī ir ļoti pateicīgs tieši šādai filmai par vecu un vientuļu cilvēku – bērnu konflikti ar vecākiem, veco ļaužu patversmes draudīgā ēna... Režisore ved skatītāju uz kulmināciju pa taciņu, kam vajadzētu pamazām kāpināt spriedzi un pienācīgi sagatavot fināla kadencei, – skatītāji ierodas teātrī, biļešu kontrole, paralēli aktieri grimējas, Rutai lako koši sarkanus nagus ("Bišķi jau vajag!"), publika sēž zālē, aktieri pirms izrādes sākuma sadodas rokās kā sportisti pirms izšķiroša mača... Taču turpmākais izirst sīkos izrādes fragmentos, uz skatuves nenodarbinātajiem aktieriem dīdoties pa aizkulišu telpu; Rutas Birgeres klātbūtne uz skatuves izskatās visai neobligāta, un kulminācijas sajūta nerodas pat tad, kad kāda skatītāja slepus slauka mutautiņā nodevīgu asaru.
Es atceros Jāņa Streiča lielisko mācību: "Ja es gribu apgalvot, ka Džūlija Lamberte ir ģeniāla aktrise, es nedrīkstu rādīt viņu spēlējam uz skatuves." Jo priekšstats par ģenialitāti – vai izrādes kvalitāti vispār – ir katram skatītājam savs, un daudz lielāka iespējamība ir šajā priekšstatā netrāpīt.
Lienes Laviņas-Kalnaellas nodoms droši vien nebija pierādīt, ka Ruta Birgere ir ģeniāla aktrise, šis ir stāsts par cilvēku, nevis viņa profesiju. Tomēr, ja visi ceļi kartē ved uz vietu, kur galu galā nekā īpaša nav, ceļotāja apmulsums ir saprotams.
Tev, Rūķi!
Dokumentālā filma. Latvija. 2016.
Režisore Liene Laviņa-Kalnaella
Seansi kinoteātrī Splendid Palace 31. maijā, Talsu kinoteātrī 3.–9. jūnijā