Italo Kalvīno ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus vēstures – politiskās, nevis literatūras vēstures, protams, – pavērsienu dēļ sākam iepazīt ar krietnu novēlošanos. Viens no itāļu autora ievērojamākajiem darbiem Neredzamās pilsētas pirmo reizi publicēts 1972. gadā, bet pie latviešu lasītāja Daces Meieres tulkojumā nonāk tikai tagad, 45 gadus vēlāk. Lasot ir vērts paturēt prātā šos skaitļus, lai nemēģinātu Neredzamās pilsētas iekonturēt pašreizējās literārās ainavas kontekstā, lai gan šis darbs ir no tiem, kas bez lieka patosa nosaucami par pārlaicīgiem.
Sonetu vainags
Neredzamās pilsētas mulsina vispirms jau ar nepieciešamību atrast žanrisko apzīmējumu. Vai korekti saukt par romānu darbu, kas sastāv no aprakstu virknes un dialogu fragmentiem? Varbūt precīzāks apzīmējums būtu ceļojumu stāsts, taču – vai ceļojumu stāsts drīkst pats sevi pasludināt par fiktīvu? Un vai tā maz ir proza, ja teksts strukturēts kā lielformāta dzejolis, katrs fragments iegulst kopējā veidolā, ne mazāk komplicētā kā sonetu vainags? Varbūt var lietot apzīmējumu "teksts – celtne", "teksts – arhitektonisks veidojums"? Neredzamās pilsētas jau ar pirmajām lappusēm uzdod daudz jautājumu. Skaidrs ir viens – kādā atsvešinātā realitātē, kurā vienlaikus eksistē Ņujorka un Atlantīda, XIII un XX gadsimts, mūžīga mijkrēšļa apēnotā dārzā sarunājas divi vīri – Ķīnas imperators Hubilajs un nenogurdināmais venēciešu ceļotājs Marko Polo.
Par ko viņi sarunājas? Par pilsētām. Piecdesmit piecām pilsētām ar sieviešu vārdiem – tādiem kā Irēne, Melānija, Olimpija un Izaura, – pilsētām, kuras veido stāvu cauruļu mudžekļi un karuseļi, kuras gaisa vietā ir pildītas ar zemi, kurām ir dubultnieces pazemē vai debesīs, mirušo un nedzimušo pilsētām un citām, kuras nav atrodamas cilvēku darinātās kartēs. Neredzamās pilsētas, kas, tāpat kā imperatora un ceļotāja sarunas, eksistē tikai tajā krēslas dārzā, kurā izzūd un saplūst robežas starp ārējo un iekšējo un kurā iemiesojas vārds, kas no nebūtības izsauc visu esošo būtībā.
Noslēpums, mulsums, rēgs
Pilsēta, kā to labi zina visi, kas tajā dzīvo, nekad nav tikai ģeogrāfisks vai arhitektonisks jēdziens – tas ir fenomens, stihija, labirints, noslēpums, mulsums, rēgs. Pilsēta neatrodas, tā notiek nemitīgā kustībā un paradoksāli paliek tā pati pilsēta pat pēc simtreizējām pārvērtībām, gluži kā cilvēka ķermenis, kurā ik pa septiņiem gadiem nomainoties visas šūnas līdz pat beidzamajai. Katram no senās un mūsdienu pasaules centriem vārdā ir pilsēta – Konstantinopole, Roma, Jeruzaleme, Maskava, Vašingtona –, un katrai no tām ir sava notikšana, sava temperatūras līkne pasaules telpā, sava dialektiskā spirāle vai mītiskais aplis, kam ir maz kopīga ar taustāmo līmeni. Ķieģeļi un granīts, asfalts un bruģis, notekcaurules, himēras un rūsa – tas, no kā pilsēta sastāv, nevis tas, kas tā ir.
Senie cilvēki vismaz pēc Kristus dzimšanas pasaules centrā novietoja Jeruzalemi, katras valsts imaginārajā centrā mēs joprojām novietojam galvaspilsētu. Pilsēta kā dzīvs organisms dzimst, pulsē, attīstās, noveco un satrūd. Un arī dvēsele ir pilsēta ar saviem augstajiem torņiem un tumšajām vārtrūmēm. Pilsētas, ko Marko Polo apraksta ziņkārajam Hubilajam, kurš, ārējo iekarojumu nogurdināts, tagad vēršas "uz iekšu" un vēlas izprast savas impērijas plašumus, tikai pirmajās pāris lappusēs uztveram kā reālas pieredzes vai neapvaldītas iztēles augļus – tās ir dvēseles struktūras, un autors to neslēpj, jo aprakstus grupē lielākās, visa teksta garumā izvietotās kopās ar nosaukumiem Pilsētas un vēlmes, Pilsētas un atmiņa un citās. Tāpēc nav pārsteidzīgi teikt, ka arī kopējā teksta struktūra veido pilsētu – ar harmoniskiem vai disharmoniskiem atkārtojumiem, kas kārtu pa kārtai klāj aprakstu ķieģelīšus, ik pēc noteikta laika sastiprinot tos ar abu sarunbiedru dialogu javu, līdz celtne ir pabeigta.
Savas dvēseles Venēcija
Autors lasītāju no paša sākuma ievirza mītiskas teksta uztveres gultnē – mums nav ne mazākā iemesla uztvert kā reālus ne tikai Marko Polo fantastiskos aprakstus (šeit gan būtiski atcerēties, ka runājam par autora iztēloto, ne vēsturisko personu), bet arī pašus runātājus –, un to metatekstuālās pārdomās (kas varbūt laiku pārdzīvojušas nedaudz sliktāk kā pārējais teksts) atzīst arī abi diskutētāji.
No vienas puses, grūti skaidrot mazliet kuriozo faktu: Neredzamās pilsētas 1976. gadā tika nominētas Nebula balvai, ko piešķir par labāko darbu fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanros – teksta apzinātā fiktivitāte drīzāk ir laikmeta, nevis žanra iezīme. No otras puses, jāatzīst – ar piecdesmit piecu pilsētu krāšņajiem aprakstiem pārpārēm pietiktu vismaz pussimtam iedvesmas strupceļā nonākušu "īsto" fantastu, kas savu iztēles pasauļu radīšanā netiek tālāk par pseidoviduslaiku ainiņām, romānikas stila pili un austrumu tirgu.
Italo Kalvīno pilsētās vienā straumē aumaļām plūst fantastiskais, sirreālais un pilnīgi iespējamais – turpat līdzās ir pilsēta, kurā dievi vizinās aku spaiņos, pilsēta, kurā cilvēki savas attiecības izpauž, novelkot no nama uz namu krāsainus pavedienus, līdz visa pilsēta atgādina zirnekļa audumu, un pilsēta, kuru kanālu mežģīnes izraibinājušas tiktāl, ka, spītējot visiem ģeometrijas likumiem, īsākais ceļš starp diviem punktiem vairs nav taisne, bet zigzags – vai tas kaut ko neatgādina?
Marko Polo pats atzīst (un šo atzīšanos kā vismaz kādu nebūt pieturpunktu teksta analīzē kāri tvēruši grāmatas kritiķi), ka, stāstot par katru fantasmagorisko pilsētām, viņš "kaut ko pasaka" par savu dzimto Venēciju, kas vienlaikus, iespējams, ir vienīgā pilsēta, kurā slavenais ceļinieks patiešām ir pabijis. Pārromantizētā Venēcija ar tās butaforiski košo fasādi un zem ūdens līmeņa trūdošajiem balsta pāļiem, teju histērisko dzīvības ņirbu dienās un rēgaini tukšo apklusumu naktīs vienlaikus ir arhetipiskā pilsēta, neuzticamā teksta metafora un postmoderns pasaules minimodelis, līdz ar to tas ir lielisks satvars, kurā satilpināt visas Polo vīzijas. Tomēr teksta mīklai negribētos tik vienkāršu risinājumu. Ja arī Zoras, Pentesilejas un Fillidas ir tikai vienas Venēcijas šķautnes, tā visdrīzāk nav acīm saredzamā Venēcija, bet stāstītāja paša personiskā Jeruzaleme, vienlaikus pasaules centrs un dvēseles akacis.
Neredzamās pilsētas uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu. Tas ir teksts, kas mudina lasītāju piebiedroties rēgainajiem sarunbiedriem mūžīgā dārza puskrēslā (no Ēdenes līdz Ģetzemanei dārzs vienmēr ir bijis pirmsākums), lai šķetinātu brīžiem nenotveramu domu pavedienu – par reālo un ireālo, domu celtnēm un atmiņu labirintiem, kas veido mūsu iekšējās pilsētas, un par to, kā no nozīmju meklējumiem atkal un atkal atgriezties sevis paša centrā, savas dvēseles Venēcijā.
Latviskā izdevuma lielais pluss, kas sapņaino lasījumu padara vēl krāšņāku, ir Elīnas Brasliņas melnbaltās ilustrācijas – elegants augstās gotikas un sirreālisma stilistikas savērpums.