Galvenais nav strādāt, bet būt nodarbinātam. Šādu atziņu man pirms daudziem gadiem sniedza kāda pašpārliecināta jauniete, kas vēlāk visai veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm mārketinga jomā. Maksima Gorkija lugas Saules bērni galvenais varonis Pāvels Fjodorovičs Protasovs (nejaukt ar Ļeva Tolstoja Dzīvā miroņa varoni Fjodoru Protasovu) ir nemitīgi nodarbināts ar dažādu ķīmisko vielu laistīšanu no vienas kolbas citā. Jēgas no tā nav nekādas.
Ķīmiķa amatiera darba rezultāts, vismaz tādā izpildījumā, kā mums rāda Dž. Dž. Džilindžera jauniestudējums, nevainagojas ne ar ko – ne labu, ne sliktu (no iespējama sprādziena nevajag baidīties – tāds neatskan). Taču izvēlētā nodarbe ļauj pašam sev iedvest, cik darāmais ir būtisks, un vienlaikus arī paslēpties savā pasaulē un pēc iespējas nebāzt no tās laukā degunu. Un tad pienāk brīdis, kad šis labais cilvēks, kurš tiešām mušai pāri nedarīs, satriekts sēž ar asiņainu seju un patiesā neizpratnē vaicā – par ko?
Gandrīz akadēmiski
Režisors Dž. Dž. Džilindžers Gorkija lugas iestudējumā atteicies gan no sev bieži raksturīgās provokatīvās, ironiskās izkāpinātības, gan darbības pārcelšanas mūsdienās, kas latviešu teātrī tieši Gorkija darbu sakarā ir pietiekami izplatīta tendence – lai pieminam Alvja Hermaņa Tālāk Jaunajā Rīgas teātrī (2004), Viestura Meikšāna Egoistus Valmieras Drāmas teātrī (2012) un Elmāra Seņkova Vasarniekus M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (2014). Otrs Gorkija interpretācijas ceļš, ko, piemēram, 2000. gadā Valmieras teātra izrādē Vasaras ļaudis īstenoja Felikss Deičs, ir Gorkija "čehovizācija", respektīvi, psiholoģiski smalki iztamborēti raksturi. Daļēji, jo ne līdz galam konsekventi, Džilindžers gājis šajā virzienā. Izvēlēdamies teju akadēmisku formu bez jebkādiem izlēcieniem, režisors kopā ar aktieriem pētījis cilvēku rīcību situācijā, kad it kā viss vēl mierīgi, bet kaut kas draudošs tuvumā jau briest. Nav gan skaidrs, kāpēc daži raksturi režisoru interesējuši, savukārt citi acīmredzami ne – ja viņš ļāvis aktieriem spēlēt ar nepilnu jaudu.
Kristiana Brektes veidotā skatuves telpa piedāvā koka māju uz biedējošu koku fona – tiem ir tikai gluds stumbrs bez lapotnes. Ilze Vītoliņa izveidojusi kostīmu kolekciju, neizliekoties, ka tas būtu reālu Krievijas iedzīvotāju ikdienas apģērbs. Stilizēti ir pat tautas zemāko slāņu novalkātie kankari. Pie zilzaļajiem un gaišzilajiem toņiem var piesiet aci brīžos, kad notikumi uz skatuves nerosina aktīvu līdzpārdzīvojumu. Izrāde lielā mērā ir prāta konstrukcija, un pēc pirmizrādes šo rindu autors bija spiests uzklausīt dažu skatītāju pārdomas, kāpēc viņi nejūtas emocionāli skarti. Laikam taču tāds šoreiz nav bijis mērķis, lai arī pat vairākas būtiskas sižeta līnijas saistītas ar bezatbildes mīlestību.
Dūre uzvar
Protasovam (Juris Žagars) visā izrādes gaitā iespējams sekot ar patiesu aizrautību. Vājais, neizlēmīgais cilvēks, kura bailīgais raksturs izkāpināts jau tādā pakāpē, ka jābrīnās, kā viņš vispār ir apprecējies, ir burvīgs, ja skatās no malas, bet droši vien sasodīti kaitinošs, ja šādam tipam būtu jādzīvo līdzās. Viņš ir, bet viņa nav. Režisors pavisam nedaudz pamaina Gorkija remarkā doto situāciju pašā lugas sākumā, kas uzreiz iezīmē divu pasauļu sadursmi. Gorkijs rāda, kā strādnieks, kaut ko labodams, savā nodabā "neskanīgi un grūtsirdīgi" dzied. Kad aizkaitinātais Protasovs viņam aizrāda par traucēšanu, strādnieks neveikli taisnojas: "Saimnieks man lika." Dailes teātra izrādē Romāns (Dainis Gaidelis) kaitināt saimnieku ierodas apzināti, sēž pie galda un uzsvērti nekaunīgi svilpo. Šādu – izteikti nicīgu – attieksmi demonstrē arī citi kalpi, savukārt atslēdznieks Jegors, kuru pārbiedētais Protasovs bikli kaunina par sievas piekaušanu, lepni paziņo: "Es situ un sitīšu!" (Te gan gribas iestarpināt jautājumu – vai tiešām Laurim Dzelzītim Dailes teātrī uz mūžiem ir lemts deģenerātu atveidotāju liktenis?) Iespējams, pašreizējie politiskie procesi pasaulē, kad "eiropeisko vērtību" aizstāvji labi gludinātos uzvalkos izrādās pilnīgi nespēcīgi ietekmēt procesus, kuros visu izšķir ieroči, liek skatītājam saasināti izjust šo izrādē uzsvērto rupjā spēka ignoranci pret drebošā balsī deklarētu cilvēkmīlestību.
Saules bērnu īpatnība ir, ka, izņemot patiesi tumšām dziņām apveltīto pūli, visi puslīdz izglītotie ļaudis, pat ja viņi ir savtīgi un viltīgi, cits citam tomēr nenodara neatgriezenisku ļaunumu. Tā ir neticami naiva un neveikla kompānija. Piemēram, Nazars Avdejevičs (Juris Kalniņš) ir tipāžs, kas citā sižetā, iespējams, izūtrupētu Protasovu no mājām viens un divi, bet šis "gudrinieks" un viņa dēls, Edija Zalaka atveidotais Miša, ir tik neprātīgi, ka piedāvā viņam nozīmīgu amatu iecerētajā rūpnīcā, lai gan vajadzētu taču būt acīmredzamam, ka visa šī ķīmija ir viens vienīgs šarlatānisms. Intrigas, ko komiskā lempīgumā mēģina vīt Melānija (Vita Vārpiņa), lai Protasovu atkantētu viņa sievai, momentā izjūk, jo gan istabene Fima (Sarmīte Rubule), gan pats Protasovs visu uzreiz atstāsta sievai Jeļenai (Kristīne Nevarauska). Tātad šajā lugā autors apzināti neļauj darboties mehānismiem, uz kuriem turas ne tikai lugas, bet arī seriāli tūkstoš sēriju garumā. Cilvēku spēj nogalināt pretmīlas trūkums, kā Čepurnoju (Artis Robežnieks), cilvēks var kļūt slims, nomācot sevi ar iekšējām pretrunām, kā Ļiza (Ērika Eglija). Viņi visi ir saules bērni – sienāzīši, kas aizies bojā, kad pienāks ziema. To, ka ziema tuvojas, radošā grupa gan parāda visai butaforiski, otrajā cēlienā blīvā slānī skatuvi pārklājot ar raibām rudens lapām. Neskaidru baismu atmosfēru uztur arī runas par mēri, kas ir tepat, rokas stiepiena attālumā.
Ne visi līmenī
Mulsinošs ir kontrasts starp aktierdarbu kvalitāti iestudējumā. Jura Žagara izcilībai līdzi spēj turēt Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, ar interesi var sekot līdzi Ērikas Eglijas aktierdarbam, tiesa, pirmizrādē aktrise beigās "nolūza" un sāka teatrāli ciest. Lieliska mātišķi valdonīgās aukles lomā ir Lidija Pupure. Taču turpat blakus ir daži aktieri, kuru veikums liek mulst. Kristīnes Nevarauskas Jeļena ir tik dekoratīvi bezkaislīga, ka nav iespējams atšifrēt, ko īsti viņa jūt vai nejūt. Ģirts Ķesteris Vagina lomai nav piešķīris pilnīgi nekādas atmiņā paliekošas rakstura iezīmes – viņš atnāk, pasaka savu sakāmo un aiziet. Jaunais aktieris Edijs Zalaks pavisam neattaisno to, ko par viņa varoni saka citi – nepatīkams jauneklis. Skatoties, kā darbojas šis Miša, drusku sajūk, vai pašpietiekamība un pašapmierinātība piemīt aktierim, kas, šķiet, īpaši necenšas, vai viņa varonim.
Un tomēr – Saules bērni ir izrāde, kas atnākusi laikā. Tā nesatricina tieši, bet iesēj zināmu nemiera sajūtu, atgādinot, ka acu aizmiegšana neatrisina problēmu.
Saules bērni
Tuvākās izrādes 4., 12., 22. februārī