Marta sākumā kultūras nama Ziemeļblāzma afiša solīja balles vienu pēc otras. Nu kā lai te neapjūk? 12. martā – Balle Ziemeļblāzmā kopā ar grupu Mirage Jazz un dziedātāju Diānu Pīrāgs. 13. martā – vācu komponista Paula Abrahama operete Balle Savojā. Nu jau trešās operetes pirmizrāde, ko triju gadu laikā producējis Latvijas Operetes fonds. Iesāktais tiek neatlaidīgi turpināts, kaut arī izrādes nākas veidot kā privātus projektus un organizācijai nav ne savas skatuves, ne pastāvīgas trupas, ne ikdienas mēģinājumu iespēju un pat izrādēs jāiztiek bez profesionāla teātra aprīkojuma. Te jāatgādina, ka Rīgas Muzikālo teātri Kultūras ministrija likvidēja 90. gadu vidū, tā 50. jubilejas sezonā. Ēka tika izīrēta, un tajā darbojas naktsklubs.
Solis uz priekšu
Iestudējums Balle Savojā ir solis uz priekšu mākslinieciskajā kvalitātē. Tas attiecas gan uz muzikālo izpildījumu, gan skatuvisko inscenējumu. Vispirms – tā ir stilistiski un žanriski daudzšķautņaināka par iepriekšējās sezonās iestudētajiem operetes žanra klasiskajiem paraugiem – Niko Dostāla romantisko, taču publikai mazāk zināmo opereti Klīvija un nepārejoši populāro Franča Lehāra Jautro atraitni.
Balle Savojā izvirza augstas prasības gan solistiem, gan orķestrim un diriģentam. Darba autors, savulaik par Eiropas Gēršvinu dēvētais Pauls Abrahams, savā 1932. gadā komponētajā operetē ir dāsni izmantojis 20. gados populārā džeza un deju mūzikas stilus. Šī ir operete, kurā dejo un izdzied ne tikai valšus (šoreiz gan nevis Vīnes, bet līgano angļu valsi), bet arī fokstrotu, latīņamerikāņu tango, pasodobli un pat kaut ko visai tuvu čarlstonam.
Savukārt librets operetēm ierasti vieglos sabiedrības elites mīlas pāra (Madlēna un Aristīds de Foblā) un vēl dažu citu pārīšu attiecību pārpratumu stāstiņus ar laimīgām beigām nepārprotami iekrāso sieviešu pašapziņas atmodas krāsās. Visspilgtāk tās izpaužas Deizijas – jaunās, modernās amerikānietes – tēlā, kas principiāli atšķiras ar savu jauno, drosmīgo domāšanu. Tas tiek spilgti portretēts arī mūzikā. Turklāt Deizija ir populāra komponiste, kura slavu iemantojusi ar pseidonīmu – vīrieša vārdu.
Sapurinošs stilu kokteilis
Tomēr tieši mūzika, nevis librets ienes visjūtamākās mūsdienu vēsmas. Vienkāršāk sakot, sapurina opereti ar džezu, dod tai jaunu ritmu, atdzīvina ar dzirkstošu stilu kokteili. Tas ir izaicinājums ne tikai izrādes solistiem, bet vispirms diriģentam un orķestrim. Labi tikt galā ar šo specifiku Normundam Vaicim, manuprāt, palīdzējusi iepriekš gūtā mūziklu diriģenta pieredze, it īpaši Leonarda Bernsteina Vestsaidas stāsta Ķīpsalas iestudējuma (2006) muzikālā vadība. Tas gan diemžēl neatceļ akustikas problēmu vizuāli lieliski atjaunotajā Ziemeļblāzmā – orķestris tur vienkārši neskan. Precīzāk – skan sausi, rejoši, kā pa grabošu skārdu.
Kad auss pierod, kļūst vieglāk, taču pirmās taktis ir kā auksta duša. Arī solistu balsis šajā zālē parasti ir sadzirdamas vienīgi no paša skatuves priekšplāna. Acīmredzot tāpēc izrādes veidotāji ir izšķīrušies par labu mikrofoniem. Tas attaisnojas – tagad beidzot izrādē var izmantot visu skatuvi, veidot dabiskas mizanscēnas, un to režisors Gundars Silakaktiņš arī dara. Ja vēl galvenie solisti uzticētos mikrofona iespējām (tam, ka skaņa vairs nav obligāti jāraida tieši zālē) un pārvarētu ieradumu duetos uzrunāt publiku, nevis vienam otru, izrādē izspēlētās attiecības būtu patiesi ticamas un dabiskas.
Itāļu skola un firmas zīme
Galvenajā – Madlēnas – lomā debitēja Itālijā dzīvojošais jaunais latviešu opersoprāns Anta Jankovska, kura Latvijā jau dzirdēta Jautrajā atraitnē. Vokālajā mākslā Anta Jankovska pārcēlusies no baleta pasaules, un tieši dejiskums un perfekta, momentāna orientēšanās telpā tagad operetē ir viņas lielā priekšrocība. Itālijā gūtā operas skola un pirmais rūdījums ļauj viņai brīvi, ekspresīvi un kaismīgi izdziedāt varones jūtu drāmu – pārliecinoši gan pirmā cēliena ārijā (kad Madlēna saprot, ka tiek krāpta), gan inkognito atklājot savu sāpi ballē pašas vīram.
Anta Jankovska ir izrādes rota jau pašā sākumā, dejojot ar savu Aristīdu angļu valsi un duetā (pasodoblē Seviljā) stāstot mājiniekiem par kāzu ceļojumā pieredzēto. Nauris Indzeris Aristīda lomā ir skatuviski pastīvs, taču vokāli stabils. Spriganais, azartiskais, kustīgais, humora caurstrāvotais Marlēnas Keines un Emīla Kivlenieka duets ir "firmas zīme" jau kopš paša pirmā Latvijas Operetes fonda iestudējuma Klīvija. Šoreiz viņi spilgti un trāpīgi izspēlēja džeza komponistes Deizijas Dārlingtones un turku konsula Parīzē Mustafas Beja diametrāli atšķirīgos uzskatus, raksturus, sastapšanos un mīlas stāstu.
Marlēnai Keinei spoži izdevās gan pirmais iznāciens – slavenais fokstrots Kanguruh –, gan aina, kurā viņa pasaulei atklāj savu komponistes identitāti. Viens no spilgtākajiem un uzrunājošākajiem numuriem visā izrādē bija viņas un Emīla Kivlenieka duets O, mister Braun!. Pretēji iepriekš apgalvotajam Tangolita šajā izrādē bija nevis dejotāja, bet dziedātāja, un Ilonas Bageles sulīgā balss tam bija kā radīta. Inscenētāji mākslinieci bija pasargājuši no pārspīlējumiem žestos. To diemžēl nevar teikt par bezgaumīgi kariķēto jurista Selestēna Lerē tēlu – Kārlim Tolam likts to atveidot nevis kā mīlas lietās nepieredzējušu cilvēku, bet gan kā absolūtu pamuļķi (maigi izsakoties).
Krāšņā tērpu un raksturu galerija
Izrādes dalībnieku raksturus un visu raibo sabiedrību izrādes gaitā izcēla Jurates Jurjānes- Silakaktiņas veidotie tērpi – kopā 86 dažnedažādi, lielākoties izteikti eleganti kostīmi, kuru siluetos atpazīstamas XX gadsimta pirmās puses modes tendences. Krāšņajā galerijā bija gan grezni elegantas Ertē (Romēna de Tirtofa) stila balles kleitas kora mākslinieču atveidotajām snobiskajām augstākās sabiedrības dāmām, gan izaicinošie moderno Jaunās pasaules meiteņu Flapper Girl kostīmi dejotājām.
Madlēnas tēla izaugsme redzama arī vizuāli: izrādes sākumā viņu ieraugām kā jauno sievu gaisīgā, baltā kleitā, kas simbolizē viņas tīro, naivi romantisko dzīves uztveri. Uzzinājusi, ka vīrs viņu krāpj, un nolēmusi atdarīt ar to pašu, ballē inkognito ierodas jau cita Madlēna – liktenīgā sieviete efektīgā violetā tafta tērpā ar mežģīņu korseti. Savukārt pēdējais, maigi baltais elegantais bikškostīms jau ir emancipētas, pašpārliecinātas sievietes tērps.
Veiksme ir arī funkcionālā Ivara Novika scenogrāfija. Izrādes krāšņumu un dinamismu vairo horeogrāfiskā bagātība – Alberta Kivlenieka izstrādātie 22 deju numuri –, taču ar iebildi, ka vīriešu dejotāju žestu uzsvērtais manierīgums velk provinciāla amatieriskuma virzienā.
Balle Savojā
Kultūras namā Ziemeļblāzma 3., 24.IV plkst. 18; Liepājas teātrī 2.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 8–45
Andis
liepajniece
tendence