Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Stāstu krājuma Gaidot vārdus recenzija. Riesta deja ar tekstu

Igauņu rakstnieka Jāna Unduska stāstu krājums Gaidot vārdus Maimas Grīnbergas tulkojumā – labvēlīgs izaicinājums, mīlas pilns šoks, draudzīga zemestrīce ierasto uzskatu shēmās

Igauņu rakstnieka, literatūrzinātnieka, esejista Jāna Unduska (1958) latviski izdotais īsprozas krājums Gaidot vārdus neapšaubāmi ir notikums ar lielo burtu. Krājumā, kuru sastādījusi un tulkojusi Maima Grīnberga, iekļauti četri stāsti un trīs fragmenti no 1990. gadā izdotā romāna Karsti (Kuum), kas ieguva plašu atzinību deviņdesmito gadu igauņu literatūras ainavā, kā arī īpaši latviešu izdevumam sarakstītais autora pēcvārds. Taču Gaidot vārdus nav tikai ieskats ievērojama kaimiņzemes autora daiļradē – tas ir izaicinājums, pat šoks gan lasītājam, gan arī konservatīvākam kritiķim. Labvēlīgs izaicinājums, mīlas pilns šoks, draudzīga zemestrīce ierasto uzskatu shēmās.

Vārdiskās orģijas

Stāstos nav ievērota tradicionālā uzbūve: no tiem velti gaidīt rātnu ekspozīciju, kāpinājumu, virsotni un atrisinājumu (kaut gan visas sastāvdaļas, paradoksāli miksētas neierastās kombinācijās, stāstos ir atrodamas). Stāsti nav domāti "kas notika tālāk" fabulu mīļotājiem: rakstnieks ik pa brīdim pamet kādu faktu no savu varoņu dzīves un tad ap to savērpj tādus valodnieciski-literāri-filozofiskus tango un flamenko, ka lasītājs gluži neviļus sāk darīt tieši to, ko autors viņam ir paredzējis darīt (un kā darīšanu detalizēti aprakstījis jau pirmajā stāstā), – ik pa brīdim piebremzēt, atgriezties jau pie izlasītā, izgaršot atsevišķas frāzes, iemest aci turpmākajā tekstā utt. Patiesībā par Undusku ir par maz teikt, ka viņš valodu mīl, – viņš metas tai virsū, apkampj, žņauga, koda un vispār uzvedas kā apreibis – un līdz ar to apreibina arī lasītāju, kurš gribot negribot sāk piedalīties šajās vārdiskajās orģijās. Frāzes noslīpētība, elegantie valodas paradoksi liek lasītājam ļoti personiski izdzīvot autora (un arī savējo – tādai jābūt, citādi krājums vispār nav uztverams) kaislību pret valodu, kas nereti gūst virsroku pār sižetu, – īsts slow read literatūras fāstfūda laikmetā.

Vārdi kā būtnes par sevi

Jau pirmais stāsts Mīlestība pret grāmatu iedod kodu visam krājumam: tā ir mīlestība pret tekstu, kas liek autoram – un vēstītājam – vārdus uztvert mazāk kā līdzekli kaut kā pateikšanai, vairāk kā vienības, varētu pat teikt – būtnes pašas par sevi. Stāstā jauns students (ja varam ticēt, tad pats Undusks jaunībā) nejauši paliek pa nakti, ieslēgts bibliotēkā (lasīdams, starp citu, neko citu kā vācu valodas filozofa Frica Mautnera Filozofijas vārdnīcu), un, saldi nosnaudies uz igauņu klasiķu sējumiem, no rīta novēro dīvainu ainu: kāda agrīna lasītāja cītīgi un gandrīz ekstātiski ķēpā grāmatu ar saldējumu. No bibliotekāra viedokļa lielākais noziegums pret grāmatu paradoksāli savijas teju ar fiziskas kaisles jūtām pret tekstu, kas jau robežojas ar teksta personificēšanu mīļākā kategorijās. Mazais noziegums rosina puisi atcerēties "noziedzīgus" gadījumus no savas dzīves, kad viņš tāpat, pārāk spēcīgas kaisles mudināts, ir, piemēram, izplēsis no grāmatas dievinātu dzejoli, un atzīt: "Īstu mīlestību pavada pārkāpuma iespējamība, citādi tā nebūtu nekāda īsta mīlestība."

Krājuma otrais stāsts Sala (mans šī krājuma favorīts) ir virtuozi izstāstīts pieaugšanas stāsts. Varonis, apsēsts ar domu "izbeigt bērnību", saņem uzdevumu – attīrīt no brikšņiem mazu, vientuļu salu. Tomēr šī sala kļūst par iniciācijas pārbaudījuma vietu – jaunietis maldās miglā, nesekmīgi mēģina noenkuroties, grimst šķietami bezdibenīgās dūņās, izkāpj krastā, nodarbojas ar attīrīšanas darbiem, nakšņo, sapņo, kurina teju rituālu ugunskuru, sastop sievieti – uz salu atvestu, saskaņā ar kāzu paražām "nolaupītu" līgavu, kas vienlaikus ir un nav varoņa sapņos redzētā, bērnību iemiesojošā māsa. Vienlaikus ar stāstījumu teksts diezgan klaji analizē pats savu simboliku: tā ir daļēja bibliska parafrāze, sala atklājas kā miniatūra Ēdene komplektā ar visu ābolu, čūsku un Ievu. Kad iniciācija notikusi, teksts apraujas – varam atgriezties katrs savā "cietzemē".

Novērotājs – galda kāja

Romāna Karsti fragmentos labi jaušami deviņdesmito gadu novitātes meklējumi teksta uzbūvē – intertekstualitāte, fragmentācija, dažādu balsu savijums. Provinces pusaudzes izmisīgi izaicinošā jauntapušas sievietes drosme vēstulē māsai, jaunā Rūbena augstā dziesma mīlestībai, meklējot vārdus, kuros ietērpt savu aizraušanos, "lai tā kļūtu cienījama", un trešā fragmenta freidiskais sižets (dēls slepus pa logu novēro mātes seksuālās izklaides) katrs savā reģistrā runā par kopīgu tēmu – miesiskuma saduri ar filozofisko, mēģinājumiem aizsniegt esamības kodolu.

Otru koda atslēgu krājumam dod stāsts Tišbeina piezīmes par Gēti. XVIII gadsimta ģēnija un viņa "kontrasta principa" Tišbeina attiecībās laikā, kad dzejnieku piemeklējusi radošā krīze, nozīmi iegūst simboliski fakti – Gētes apsēstība ar spilgtu gaismu, demonstratīvā stāvēšana kājās (vai gatavojoties kļūt pats sev par pieminekli?), kad pārējie vāciskā relaksētībā sēž, dzejnieka klaiņojumi ārējā un iekšējā tumsā. Novērotājs ir "galda kāja": piezemētība, kas neizprot augšuptieci tālāk par zināmu šķērsli – galda virsmu – un fiksē tikai ārēji redzamo. Stāsta – ne tikai šī, bet arī pārējo – naratīvo principu pats autors savā pēcvārdā atšifrē kā Gētes gaismas un krāsu rašanās definīciju: Gēte (tā teic autors) apgalvojis, ka krāsas "savu sākotni rod no miglainības ielaušanās bezkrāsainajā, nedalāmajā gaismā". Stāstos tā ir fantasmagoriska, mazliet absurda, nedaudz maģiskā reālisma apdvesta migla, kura it kā sadala tekstu atomos, sašķeļ tā viendabību "pasaulīgā raibumā", vārdu gleznās.

Mākslinieka dzīves tēmu noslēdz pēdējais stāsts Osipa Bermanna dzīve, kas veidots, daļēji balstoties uz igauņu mākslinieka Erika Obermanna dzīves faktiem – jauna klejotāja, "mūžīgā žīda", pārcelšanās uz dzīvi Alžīras karstajā, islāmiskajā, neparastajā vidē, lai ārstētu diloni, vēstules uz mājām, ceļš uz Marseļu, slimības saasināšanās, nāve. Taču arī fakti ievīti fantasmagorisku vīziju virpuļos; stāsta lielāko daļu veido sapņainas rēgu ainas, kurās savijas reālais ar iztēloto, atveras noslēpumaina nama durvis, mīlējas balta alžīriete ar tumšādainu vīrieti, asi sacērtas ziemeļnieciski atturīgais ar dienvidnieciski košo, un viss saplūst krāšņos, neapvaldītos vārdukritumos.

Gaidot vārdus ir kā apvaldīti kaislīga riesta deja starp autoru un lasītāju: deja, kura mudina atdoties, ieslīgt un varbūt pat nogrimt tekstā kā stāstā Sala aprakstītajās iniciācijas dūņās. Un te nav nozīmes lasītāja peldēt prasmei, bet drīzāk spējai ļauties vārdošanas brīnumam. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja