Maija Svarinska
@@@
Aktieris Artūrs Dīcis pārliecinoši veidojas par profesionālu dramaturgu. To apliecina viņa lugu iestudējumi, pēdējais no tiem, kurš patiesi aizrāva, ir Pannas teātra uzvedums Viņi melo labāk. Izrādi Purva bērni gaidīju ar lielu interesi, jo luga ieguvusi 2. vietu Dailes teātra dramaturģijas konkursā Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās. Bet nekā, un te vainoju režisoru. Ja jau futuroloģisks stāsts par atstumtajiem, mēslainē izmestajiem, kāpēc gan ne šausmene – to Toms Treinis arī paveic ar uzviju, nepamanot, ka purvainajā trakulībā pazūd smalkā psiholoģiskās, nevis sociālās tēmas stīga, kas tik neuzbāzīgi ir bijusi manāma Nacionālā teātra izrādes Arī vaļiem ir bail "purvā". Iznākumā – ilustrācija. Tā sākas jau ar izrādes mākslinieces Pamelas Butānes būra režģiem, kas dala skatuvi, tas ir, pasauli, labajā un nelabajā dzīvē. Līdzīgi ir sadalīta arī cilvēku kopa. Kaut gan režisors cenšas parādīt, ka dzīve purvā tā vai citādi prevalē abās pusēs, viņš pārāk ļaujas primitīvam stāsta jēgas attēlojumam. Taču aktieri, piemēram, Ieva Florence, Akvelīna Līvmane, Niklāvs Kurpnieks un Juris Žagars, strādā ar atdevi. Olga Dreģe jo īpaši, tāpēc viens "ābols" viņai kaut vai par aizraujošo kāpelēšanu pa režģiem.
Atis Rozentāls
@@
Iespējams, Artūra Dīča lugas Purva bērni iestudējums ir rafinēts, uz kultūrcitātiem būvēts darbs, taču tad skatītājam ir jābūt redzējušam citētos pirmavotus. Bez šī aspekta izrādi skatīties ir pagrūti, jo tās estētika liekas arhaiska, ironijas par maz, savukārt butaforiskuma – par daudz. Braši turas Ieva Florence galvenajā lomā, ar pašcieņu Saņēmējas lomu nes Olga Dreģe, kura demonstrē arī atzīstamu fizisko veiklību, rāpjoties pa dekorācijas režģiem. Tomēr lielākā daļa aktieru ielikti neveiklās mizanscēnās un izskatās nepārliecinoši, kaut cenšas darboties konkrētajos apstākļos, cik nu spēj tos izprast.
Artūra Dīča lugas viltīgais āķis ir tas, ka tajā nav iedalījuma sliktajā un labajā pasaulē, jo pretrunīga situācija ir gan pie "normālajiem" cilvēkiem, gan "purva bērniem", tātad atstumtajiem. Režisors Toms Treinis ar to īsti netiek galā, tāpēc futūristisko materiālu brīžiem slēdz ar pārlieku reālistisku atslēgu, un nav īsti saprotams, vai gluži visās ainās, kad zālē atskan smiekli, tā tas arī ir domāts vai arī skatītāji reaģē uz situācijas neveiklību. Vēl man ir jautājums, vai Dailes teātris ir nolēmis Kasparu Zāli tikai dīvaiņu lomām un vai pašam aktierim tas šķiet lieliski.