Gadu pirms ir jāpanāk sabiedrības uzticība visos līmeņos. Biznesa vide jāpārliecina, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss – tā nav tikai masveidīga padejošana vai padziedāšana neierastākās vietās, bet nopietns biznesa plāns ar tālejošām sekām. Šobrīd ieguldītais infrastruktūrā un kultūrtūrismā nesīs augļus jau tuvajā nākotnē.
Vienlīdz būtiski ir likt noticēt idejai tieši savējiem, ka tie nebūs pompozi kultūras svētki visai Eiropai, bet jo pirmām kārtām pašiem, kuros katrs varēs atrast kaut ko sev. Jo, ja pilsētnieki atgrūž vai ignorē to, kas pilsētā notiek, – nekas labs nevar sanākt. Ja nu vienīgi snobu salidojums.
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viss mums izdosies spoži, profesionāļu komanda jau strādā vairākus gadus, un 2014. gadā Rīgu atstās daudzi iedvesmoti eiropieši. Kā jau tas arī notiek ikdienā. To, ka Rīga ir līdzvērtīgs Eiropas kultūras galamērķis, liecina kaut vai fakts, ka februārī Gētes institūta rīkotajā žurnālistu apmaiņas projektā Dienas redakcijā strādās vācu žurnālists no Berlīnes Tagesspiegel, kurš "esot iemīlējies Rīgā" un tās kultūrā.
Tomēr šis gads "mazu brīdi pirms" ir arī brīdis, kad apzināties, ka Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta ir arī stāsts par parādes un sētas durvīm.
Arī par iestrēgušo Laikmetīgās mākslas muzeja projektu (tas jaunajā gadā aktualizēsies tiesvedības fāzē). Fakts, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, kura savu XX gadsimta mākslas zelta fondu tur nepieejamu, ir absurds. Un šo pārrāvumu Latvijas kultūratmiņā mums nav nodarījuši tik bieži visās bēdās piesauktie piecdesmit padomju režīma gadi. Latvijas mākslā 70.–80. gadi ir tikai mākslas zinātnieku mutiskajās un rakstītajās leģendās, nevis publiski lietojamā kultūrtelpā. Sanāk tā, ka Džemma Skulme "nav bijusi", Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš – arī ne, Biruta Baumane, Ojārs Pētersons, leģendārā Pēterbaznīcas izstāde – kas tā tāda? Nesāksim uzskaitīt… Bet, ja jaunietis pats savām acīm būtu redzējis to Jura Dimitera plakātu ar desiņās sagrieztu gulbja kaklu vai brīnījies pie Miervalža Poļa fotoreālisma darbiem, kas zina – varbūt no viņa būtu sanācis labāks inženieris. Vai ārsts. Vai to kāds apšauba?
Vēlēsim Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – organizatoriem izturību. Un lūgsim Dieviņu, lai neviens viesis nepajautā ceļu uz Rīgā dzimušā ģēnija Eizenšteina muzeju vai Vāgnera zāli. Arī to, lai nevienam smalkāko vibrāciju katarsē peldošam viesim pēc kora koncerta kāds rīdzinieks neuzšņauc tieši virsū. Diemžēl šī pavisam neeiropeiskā sērga arī ir mūsdienu Rīgas identitātes daļa.
Lai saudzīgs un iedvesmojošs Jaunais gads! Tiksimies jaunos mākslas notikumos KDi lappusēs ceturtdienās, ikdienas kultūras lapās – pirmdienās, otrdienās, trešdienās un portālā www.kulturasdiena.lv – kad vien vēlaties.