Lidojums no Belgradas Serbijā uz Tivatu Melnkalnē nav garš, tikai pusstunda, un šo laiku esmu piekalta lidmašīnas logam – skati tālu zem kājām liek lēkāt starp vēlmi visu fotografēt un priecāties tikai ar acīm, lai neko nepalaistu garām. Sākumā kalni izskatās tumši zaļi, pēcāk pamazām iekrāsojas rudens krāsās, tad redzama vien zaļa atblāzma un reti krūmi, līdz beidzot ir tikai pelēki akmeņi un dziļas aizas. Ne velti, jo 1300 m dziļais Taras upes kanjons, kas atrodas Melnkalnē, ir viens no dziļākajiem Eiropā. Lidojuma laikā gan neiedomājos apskatīties, vai redzētais ir tieši tas. Īsi pirms nosēšanās Tivatā vēl ieraugu piekrastes apbūvi ar sarkanīgiem jumtiem un koši zilo Adrijas jūras ūdeni. Neskatoties uz dūmakaino laiku, ūdens krāsa ir nepārprotami spilgta.
Ātra dokumentu pārbaude, un, ieelpojuši svaigo priežu un jūras smaržu, esam ceļā uz viesnīcu Hercegnovi pilsētā. Tā atrodas pie vienas no pazīstamākajām salas vizītkartēm – Kotoras līča ieejas, tieši blakus Horvātijas robežai. Līča formu vēlāk mūsu gide Sanja nosauc par mikimausa ausīm, bet, runājot par valsts nosaukuma izcelsmi (melnkalniešu valodā – Crna Gora, citās valodās tas tulkots, saglabājot to pašu nozīmi), stāsta, ka venēcieši šo zemi pie tumši zaļiem kokiem apaugušā Lovčena kalna nodēvējuši par melnā kalna zemi, jo īpaši apmākušās dienās kalns izskatās melns. Tādu dienu gan te nav daudz – piekrastē saulains ir ap 240 dienām gadā, un te valda Vidusjūras klimats.
Mājās vēl paspēlējos ar Google Maps un redzu, ka kartes aprēķinātais ceļš no Tivatas ved tieši pāri līcim. Tilts? It kā ne. Tunelis? Arī ne. Prāmis! Visu diennakti te kursē prāmis – kā pilns, tā dodas pāri, lai ietaupītu autobraucējiem un gājējiem tālo ceļu apkārt līcim. Gājējiem tas prieks ir bez maksas, vieglās automašīnas vadītājiem gan nāksies šķirties no pieciem eiro. Tieši tā – Melnkalnē lieto eiro, lai gan valsts nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā. Tāpēc arī laikus iegādājos SIM karti mobilajiem datiem, jo viesabonēšanas cenas neiepriecina.
PIRMIE IESPAIDI
Ir pēdējās gaišās stundas, un es ātri fotografēju apkārtni, nespējot vien beigt priecāties, ka vakarā joprojām ir divdesmit grādu silts, kaut rit jau pēdējās oktobra dienas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 19.-25. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!